Navessods!34

Pirms gadiem izskanējušajās diskusijās Apvienoto Nāciju Latvijas asociācijas rīkotajā konferencē “Nāvessods, sabiedrības un indivīda drošība slepkavas dzīvības neaizskaramība” vairākkārt tika pielīdzināta demokrātiskas un eiropeiskas sabiedrības prioritātei, kas prasa tūlītēju nāvessoda atcelšanu Latvijā. Savukārt V.Keris norāda uz šīs tēzes apšaubāmību no ētikas viedokļa: “Izbrīnu rada neatlaidība, ar kādu sabiedriskajai domai patlaban cenšas iedvest liekulīgu vainas sajūtu pret indivīdiem, kuru nežēlības upuru pirmsnāves mokas un morāli salauzto tuvinieku ciešanas arvien biežāk liek nodrebēt pat pieredzējušiem operatīvo dienestu darbiniekiem. Te nav runa par nonāvēšanu pašaizsardzības rezultātā vai aiz neuzmanības, bet par cietsirdīgām slepkavībām, kas neatstāj vietu cilvēcībai ne slepkavu domās, ne darbos.” (Diena, 25.02.98.)

Tomēr dažās sabiedrībās vēl joprojām ļaunprātīgs slepkava tiek sodīts ar nāvi, bet citās ne. “Acīmredzot runa ir par to, cik vērtīga katrā sabiedrībā ir cilvēka dzīvība. Cilvēktiesību speciālisti uzskata, ka tiesības uz dzīvību ir pamattiesības, kas cilvēkiem piemīt dabiski - tās nevar piešķirt par labu uzvedību vai atņemt, ja cilvēks ir slikts. Valstij ir pienākums stingri ievērot šīs tiesības, un nāvessods kā valsts vārdā izdarīta slepkavība ir nepieļaujams, jo valsts tādējādi stimulē vardarbību, mazina sabiedrības cieņu pret cilvēktiesībām.” (turpat) Protams, gana automātiski rodas doma, ka cilvēktiesības ir jānopelna - vai mēs pārāk viegli tās nepiedēvējam tiem, kas varbūt nemaz nav pelnījuši, lai viņus varētu uzskatīt par cilvēkiem? Taču, ja atceramies Aristoteļa definīciju, ka “cilvēks ir divkājaina būtne bez spalvām un plakaniem nagiem”, tad varam cilvēktiesības attiecināt uz pilnīgi visiem homo sapiens sapiens sugas pārstāvjiem. Rietumu civilizācijas cilvēkam nāve, kas skar viņa kultūrai piederīgo, šķiet šausmīga un nepieļaujama. Tomēr diezgan uzkrītoši, ka gandrīz vienmēr sodāmā tiesības uz dzīvību vispār netiek aplūkotas no esošo un potenciālo vardarbības upuru viedokļa. Te parādās tas, cik patiesi Rietumu sabiedrībai rūp cilvēka dzīvība: upuris ir miris, tātad tas vairs ir tikai skaitlis statistikā, ko var piereģistrēt, nošausmināties un aizmirst. Bet slepkava ir dzīvs un viņa dzīvība ir neaizskarama un svēta…

Kampaņā, kura vērsta uz nāvessoda kā tāda atcelšanu un nomainīšanu pret mūža ieslodzījumu, vērojami trīs pamatiemesli, ar kurām politiskā elite uzspiež vietējai sabiedrībai nāvessoda atcelšanas ideju: 1) morāli ētiskie iemesli ? ikviena dzīvība esot no Dieva un vienīgi Dieva ziņā; ļaunumu nevar uzveikt ar ļaunumu; kā gan jūtas nāvessoda izpildītājs?; cieņa pret cilvēka dzīvības unikalitāti esot eiropeiskās identitātes pazīme; cilvēku rokās nav mehānisma, ar kuru atdarīt šādus noziegumus, tāpat kā cilvēki nespēj noteikt, vai noziedznieks ir labojams vai nē; nāvessods ir iluzors līdzeklis cīņā ar ļaunumu; 2) politiskie iemesli - Rietumi mūs nesapratīs; starptautisko un nevalstisko organizāciju spiediens; Latvijas valsts un tiesību vēsturiskā pēctecība; 3) racionālie iemesli - nāvessods neietekmē noziedzības līmeni; soda galvenā funkcija ir pāraudzināšana; iespējamās tiesu kļūdas; vai vēl viena nāve ko dos?. Šī medijos vērojamā argumentācija man šķiet visai pašvaka…

MORĀLI ĒTISKIE IEMESLI “Ikviena dzīvība ir no Dieva un vienīgi Dieva ziņā”. Par šo tēmu nevar spriest ne juristi, ne politiķi, ne kāds cits - tas ir teoloģijas jautājums, kuru varētu risināt, saaicinot kopā gan kristīgo konfesiju pārstāvjus, gan kādu rabīnu, mullu, budistu lamu utt. Līdz ar to, kamēr nav izskanējis speciālistu viedoklis (pasaulē ir vismaz 100 pietiekami lieli reliģiskie virzieni, kam būtu šajā jautājumā ko teikt).

“Ļaunumu nevar uzveikt ar ļaunumu.” Kas gan šajā gadījumā ir “ļaunums”? Vai, piemēram, mednieks nošaujot mežā ar trakumsērgu slimu jenotu, arī ir veic “ļaunuma” aktu, jeb tikai lietišķi izpilda pienākumu, atbrīvojot faunu no turpmākiem draudiem? No ētikas viedokļa nāves faktam nav starpības starp mieru un karu, tātad, ja šo principu ievērojam, jāsāk domāt par drīzu armijas un zemessardzes izformēšanu, policijas atbruņošanu (nogalināšana tiek pieļauta, veicot arestu vai gadījumos, kad no apcietinājuma izbēg ieslodzītais, aizstāvot valsti no citas valsts agresijas utt.). Pie tam ar likumu būtu jāaizliedz pretoties vardarbībai, ne aizstāvot citus, ne sevi, jo var taču gadīties, ka uzbrucējs tiek nonāvēts!

“Kā gan jūtas nāvessoda izpildītājs?” To šī argumenta lietotāji gluži vienkārši nevar zināt - iespējams, ka uz bendes amatu ļaudis rindā stāvēs. Cilvēks, kurš labākajā gadījumā vasarā ir nositis odu, nevar pat teorētiski restaurēt nāvessoda izpildītāja izjūtas. Līdz ar to arī šis arguments ir tikai uz emocijām balstīts un pat melīgs (jo cilvēki runā par to, ko nezina), tātad neņemams vērā. Pie tam neviens nespriež par to, kā jūtas tie, kuriem jāapsargā uz mūžu ieslodzītie slepkavas (kuriem vairs nav no kā bīties, nav ko zaudēt). “Cieņa pret cilvēka dzīvības unikalitāti ir eiropeiskās identitātes pazīme.” (A.Panteļejevs, Diena, 25.02.98.)

SECINĀJUMI Nāvessoda atcelšanas apoloģētu argumenti ir neracionāli, emocijām pārbagāti un loģiski nepamatoti. Līdz šim neviens argumentēti nav pierādījis - kāpēc nāvessodu vispār ir jāatceļ? Ko tas uzlabos sabiedrības dzīvē (jāmaina ko tādu, kas nedarbojas, vai darbojas apmierinoši)? Šai gadījumā nav iekšējas argumentācijas. Ir tikai abstrakta parunāšana par Eiropas identitāti, humānismu, cilvēktiesībām utt., beigu beigās kautri atzīstoties, ka mums jau šīs izmaiņas nav vajadzīgas, tās pieprasa “lielie brāļi”. Bez tam, kā jau minēju, jautājumā par nāvessoda atcelšanu cilvēktiesības (šai gadījumā - tiesības uz dzīvību) vispār netiek aplūkotas no esošo un potenciālo vardarbības upuru viedokļa, kas ir vairāk kā neētiski. Valsts pilsoņu un iedzīvotāju vairākuma viedoklis tiek rupji ignorēts, kas ir nedemokrātiski. Līdz ar to, izanalizējot visus par un pret, nākas secināt - nāvessoda (kā elementāra līdzekļa atbrīvoties no sabiedrību apdraudoša indivīda) atcelšanai nav attaisnojuma ne no ētikas, ne no racionalitātes skatījuma.