Nacistu superierocis – V-110

Jaunā māmiņa, 19 gadus vecā Elena Vudkrafta atrodas savā dzīvoklī Londonas Īstendas Betnelgrīnas rajonā. Kad atskan gaisa trauksme, viņa paņem savu astoņus mēnešus veco dēlu un patveras pagrabā. Viņa izdzird neparastu skaņu, kas nelīdzinās vācu bumbvedēju skaņām. Pēc tam iestājas klusums un nākamajā mirklī visa māja sabrūk virs viņas un viņa dēla. Nākamajā dienā Elenas un viņas dēla Toma vārdi ir starp vēl sešiem pirmās V-1 raķetes upuriem. Vēl 30 cilvēku ir ievainoti, divas ēkas ir pārvērtas drupās un ir sagrauts vien dzelzceļa tilts. 

Ideja radīt bezpilota lidojošu bumbu ir gandrīz tikpat veca kā militārā aviācija. Pirmās skices jau ir tapušas 1915. gadā, bet tām ir atmests ar roku, jo tā laika tehniskās iespējas bija ierobežotas. Vācu inženieri bija pirmie, kuriem tas izdevās. Viņu ideja bija radīt vienreiz lietojamu lidaparātu, ar jaudīgu, vieglu un pēc iespējas lētāku reaktīvo dzinēju.

Pirmās idejas par šādu lidaparātu vāciešu inženieriem bija radušās jau 1935. gadā, bet Vācijas Gaisa spēki noraidīja šo ideju uzskatot to par pārāk netaktisku. 1940. gadā šim projektam tomēr tika dota otra iespēja un tika radīts pirmais. Pēc divu gadu projektēšanas, pirmā spārnotā raķete V-1 bija gatava. Izmēģinājumi ilga vēl divus gadus, jo bija problēmas ar raķetes pacelšanu gaisā.

Raķetei vajadzēja pārvadāt tonnu sprāgstvielu un tai vajadzēja būt lētai, jo tā būtu vienreizlietojama (gluži kā prezervatīvs). Lēto izmaksu dēļ sākās dažādas ķibeles. Raķete bija ļoti skaļa, jo nebija skaņas izolācijas. Jaudīgais dzinējs lika visam korpusam smagi vibrēt – nereti raķete izjuka jau dažas sekundes pēc starta. Dažreiz tai vienkārši nokrita spārni. 1400 raķetes vienkārši tikai norakstītas, jo tās bija sametinātas ar punktveida palīdzību. Daļēji pie šiem defektiem bija vainojami strādnieki – kara gūstekņi, kuriem lika būvēt šīs nāves mašīnas. 

Palaišanas iekārtas vēl nebija gatavas, raķešu nebija pietiekamā daudzumā un tās pašas bija nepilnīgas, bet Hitlers spieda sākt uzbrukumus. 1944. gada 12. jūnijā pulksten 23:00 tika izšauta pirmā zalve. tikai deviņas raķetes pacēlās gaisā, bet neviena nesasniedza Angliju. Tajā pašā naktī izšāva nākamo zalvi. Šoreiz aizlidoja 10 raķetes. Četras no tām nokrita uzreiz, vēl divas pazuda jūrā. Pārējās četras sasniedza Angliju, bet tikai viena trāpīja Londonai pulksten 4:18. 

Nākamajā dienā tiek labotas tehniskās kļūmes un tiek palaista nākamā raķešu zalve. Gaisā palaida 244 raķetes. 45 nokrita uzreiz pēc starta. 144 tikai līdz Lielbritānijai. 45 raķetes notrieca britu pretgaisa aizsardzība. 7 pārtvēra iznīcinātāji. Tomēr palikušās 73 V-1 raķetes sasniedzas Londonu, nesot nāvi, postu un bailes.

Pēc izšautām 4000 raķetēm, V-1 tomēr atklājās kāda prioritāte. Raķete bija diezgan neprecīza un trāpīja, kur pagadās. Tātad, justies droši nevarēja neviens. Otra lieta, bija klusums pirms sprādziena. Kad V-1 sāka pikēt uz mērķi, dzinējs pārtrauca darboties un apklusa, tāpēc dažas sekundes pirms sprādziena iestājas nāves klusums. No psiholoģiskā viedokļa, V-1 bija terora ierocis.

Iebrūkot dziļāk Vācijas teritorijā, tika apturēta V-1 raķešu palaišana uz Londonas pusi. Vēlāk šo raķešu uzlabotās versijas bombardē Beļģijas pilsētas, kur iet bojā vairāk nekā 15 000 beļģu. Mēnesi vēlāk Vācija kapitulē. Raķetes V-1 nogalināja 5500 un ievainoja 16 000 britu civiliedzīvotājus. Šie zaudējumi nekādi neietekmēja kara iznākumu, bet psiholoģisku iespaidu atstāja gan...