Otrais pasaules karš rit pilnā sparā un Hitleram ir vajadzīgs jauns superierocis, kas satriektu pasauli. Tāpēc, viņš saviem inženieriem pasūta jaunu tanku, kas būtu apveltīts ar drošām bruņām, lielu iznīcības jaudu un ūdensdrošu korpusu, jo tanks būtu paredzēts, lai forsētu Francijas un PSRS teritoriju.
Nacistu superierocis - Tiger I25
407
0
Kamēr inženieri vēl strādāja pie jaunā ieroča, Hitlera armija jau bija sākusi uzbrukumu PSRS. Armija ātri kustējās uz priekšu un ātri vien tika ieņemtas milzīgas teritorijas. Bet nacistu karavīri drīz vien satika pretestību, kuru nebija gaidījuši. Krievu T-34 ļoti viegli izkoda vācu „Panzer III” un „Panzer IV”. Tas vēl vairāk uzsvēra vajadzību pēc jauna tanka.
Vēl nebija pagājis pat gads, kad vācu inženieri prezentē savu jaunāko veikumu – „Tiger I”. Tīģerim bija milzīgs uguns spēks un necauršaujamas bruņas. Kopā ar degvielu un munīciju tas svēra 60 tonnas! Turklāt, lielais svars tam netraucēja attīstīt 40km/h, kas ir pienācīgs ātrums krietni mazākiem tankiem. 1942. gada maijā pirmie Tīģeri tiek nosūtīti uz austrumu fronti, kur tie parāda izcilus rezultātus. Optimālos apstākļos Tīģeris ar savu 88mm lielgabalu varēja cauršaut T-34 no 1600 metru attāluma, bet T-34 pirmās izredzes uz uzvaru sākās tikai zem 400 metru robežas.
Drīz visā Padomju Savienībā sākās paniskas bailes no šī milža. Visa kara laikā vācu „Tiger I” iznīcināja ap 10 000 pretinieku tanku, kamēr paši bija zaudējuši tikai 1715 Tīģeru.
Padomju vara centās ar propagandu uzmundrināt savus karavīrus. Piemēram, avīzēs tika rakstīts, ka PSRS katru dienu iznīcina ap 10 Tīģeriem. Ja tā būtu tiesa, tad Hitleram ātri vien būtu aptrūcies šī brīnumainā ieroča, jo tobrīd tika ražoti tikai ap 25 tankiem mēnesī
Nacistu uzvaras gājiens bija neapturams. Labākie nacistu bataljoni parasti iznīcināja 16 pretinieku tankus pretī zaudējot vienu savējo.
Tomēr Tīģeris vairs nespēja mainīt kara gaitu. Drīz tika izlaists arī „Tiger II” jeb tautā sauktais „Karaliskais Tīģeris”, taču tas arī vairs nepalīdzēja.
Problēmas arī radīja tanka ekspluatācijas izmaksas. Tīģeris patērēja vidēji 15 litrus uz kilometru. Grūtības izraisīja arī tanka lielais svars, ko radīja līdz pat 12 cm biezās bruņas. Amortizatoriem, pārnesumkārbai un citiem svarīgiem mezgliem vajadzēja izturēt milzīgu slodzi. Svara dēļ šie mezgli bieži izgāja no ierindas. Un kaujas laikā pēkšņi pitstopi ir grūti paveicami. Piemēram, lai nomainītu pārnesumkārbu, vispirms vajadzēja demontēt 11 tonnas smago torni. Vai arī biežs gadījums – tu braukājies ar badass Tīģeri pa PSRS mālainajām zemienēm un nolemj pāris dienas ļaut tam atpūsties. Rezultāts? Pilnas kāpurķēdes un riteņi ar sakaltušu mālu, kuru var dabūt nost tikai demontējot šasiju. Tāpēc, labāk neapstājies.
Sabiedrotajiem iebrūkot Vācijas teritorijā, tika iznīcināta lielākā daļa Tīģeru, jo tie vienkārši nespēja pretoties nepārtrauktajiem viļņiem. Salīdzinājumam, ASV saražoja 58 000 „Sherman”, Padomju Savienība savās fabrikās samontēja 65 000 T-34, bet vācieši tikai apmēram 1800 Tīģeru.
Kad sabiedroti guva uzvaru karā, steidzami tika izmeklēti visi palikušie Tīģeri, lai tos iekļautu savā militārajā apbruņojumā. Bet šai idejai ātri tika atmests ar roku, kad noskaidrojās šo tanku rezerves daļu cenas pat neskatoties uz to, ka šie tanki bija neuzveicami kaujas laukā.
Varbūt daudzi ienīst nacistus un visu, kas ir saistīts ar tiem, bet es, personīgi, apbrīnoju nacistu karošanas mākslu un mācēšanu karot ar krietni ierobežotākiem resursiem. Ja skola pārāk nenogurdinās, drīzumā ir plāns uzrakstīt vēl kādu rakstu par vēl kādu nacistu superieroci. Par kādu, tas lai pagaidām paliek noslēpums.
Ceru, ka jums patika. Ceru, ka vienas lapas raksts nav par īsu...
Tev patiks šie raksti
bet tehnoloģijas no Vācijas apliecina sevi... kaut šodien- BMW, Mercedes, VW, Audi....reiz kaut kādā filmā bija- "cilvēki, kas ražo tādus autiņus, nevar būt slikti cilvēki..."