Nacistiskās Vācijas iespēja 1. daļa49

Villijs Meseršmits(no kreisās), viens no vadošajiem konstruktoriem, vēlāk apgalvoja, ka neviens nevarētu radīt modernu lidmašīnu, nepārzinot planiera būvi. Nacismam vēršoties plašumā, vācu aviokonstruktori sāka pievērt acis uz aizliegumu būvēt citas lidmašīnas, izņemot planierus. Sākumā viņi konstruēja nelielus iznīcinātājus ar vienu sēdekli, bet pamazām ambīcijas pieauga un uzmanības centrā nonāca lielie bumbvedēji un straujie iznīcinātāji. Tie gan tika saukti par civilajām lidmašīnām un nodoti ''Lufthansa'' rīcībā, kas tos izmantoja par transporta lidmašīnām, vienlaikus gūstot ievērojamu pieredzi.

        1934. gadā Vācijā notika slepena lidmašīnu izstāde, kas iepazīstināja ar jaunākajiem un modernākajiem lidaparātiem. Līdz pat 1935. gadam vācu lidmašīnu izstrāde joprojām noritēja dziļā slepenībā un, lai maskētu darba apjomu, daļa procesu noritēja arī citās valstīs. Turklāt Padomju Savienībā, kamēr starp abām valstīm vēl valdīja draudzīgas attiecības, tika izveidota aviācijas skola. Vācu avioinženieri strādāja arī Šveicē, Zviedrijā, Itālijā un Dānijā.

 1935. gada martā Vācijas gaisa spēki ''Luftwaffe'' ieguva oficiālu statusu, un 1936. gada maijā atkal notika plaša lidmašīnu izstāde, šoreiz pilnīgi atklāti. To apmeklēja daudzi augstu stāvoši nacisti, arī Ādolfs Hitlers(attēlā). Fīreru vairāk saistīja automašīnas, bet par lidmašīnām viņš parasti neizrādīja īpaši lielu interes. Tomēr īsi pēc savas nākšanas pie varas 1933.gadā viņš paziņoja, ka jāpanāk, lai Vācijai atkal būtu efektīvi gaisa spēki - "Luftwaffe" -, kuru rīcībā būtu vairāk nekā 4000 dažādu lidmašīnu. 

No skices līdz lidaparātam 74 dienās

Tāpēc visur Vācijā tika izveidotas tā dēvētās "E-Stellen" - bāzes, kur izstrādāja un izmēģināja lidmašīnas. Lielākā bāze atradās Rehlīnē starp Rostoku un Berlīni, bet nepārtraukti tika radītas arvien jaunas specializētās bāzes. Piemēram, Ūzedomas salā Baltijas jūrā konstruēja un izmēģināja raķetes un speciālos ieročus. Pēc Otrā pasaules kara sākuma "E-Stellen" tika izveidotas arī Itālijā un Tunisijā. Tunisijas bāzes mērķis bija noskaidrot, kā lidmašīnas spēs izturēt ekstremālu karstumu un karu tuksnesī. Turklāt daudzus jaunos, eksperimentālos lidmašīnu modeļus izstrādāja vācu aviorūpnīcās un izmēģināja šo uzņēmumu privātajos lidlaukos. 

      No idejas līdz realizācijai dažkārt pagāja ļoti īss laiks. Kāda lidmašīna svinēja "gaisa kristības" jau 74 dieans pēc skices tapšanas, Tomēr bieži vien gadījās kļūmes. 1937. gadā izmēģinājuma lidojumā katostrofu cieta sešas jaunizstrādātās lidmašīnas un bojā aizgāja 18 apkalpes locekļi. Pirmajos Otrā pasaules kara gados vācieši izmēģināja arvien jaunus lidaparātu modeļus, sākot no milzīgiem planieriem un beidzot ar iznīcinātājiem, kas pacēlās gaisā vertikāli. Tomēr drīz aptrūka materiālu un daudzas lidmašīnas saražoja tikai dažos eksemplāros.

Izmantoja arī ienaidnieka lidmašīnas

Kad vācieši notrieca ienaidnieka lidmašīnu vai  piespieda pilotu veikt avārijas nolaišanos, lidaparāts vai tā atliekas tika analizētas. Vācieši saremontēja labākās lidmašīnas un veica ar tām lidojumus, lai „Luftwaffe” varētu salīdzināt savas un sabiedroto lidmašīnas.

1944. gadā vācieši sarīkoja lielu aviošovu, kurā demonstrēja arī ienaidnieka spēkiem atkarotās lidmašīnas. Tomēr kopumā – „Luftwaffe” un vācu aviorūpniecības pēdējos Otrā pasaules kara gados piedzīvoja arvien spiedīgākus apstākļus – gan sabiedroto bombardēšanas dēļ, gan tāpēc, ka kļuva arvien grūtāk saglabāt kundzību gaisā, Tas izraisīja izmisīgus eksperimentus, piemēram, izmēģinājuma lidojumus ar pilotējamām „V-1”(attēlā) raķetēm.

Turklāt vācu aviorūpnieki saņēma pavēli pēc iespējas ātrāk uzbūvēt gan iznīcinātājus, gan ar reaktīvo dzinēju darbināmus bumbvedējus. Piemēram, konstruktors Hanss Multhops(attēlā) uzrasēja lidmašīnu, kas spēja lidot ātrāk par skaņu, un tās dizainu pēc kara piesavinājās Lielbritānija. Ar reaktīvo dzinēju darbināmu lidmašīnu ražošana bija ievērojams pavērsiens, un „Luftwaffe” vadība negribīgi atzina, ka reaktīvais dzinējs ir pārāks par propelleri. Konstruktors Ernsts Heinkels jau 1939.gadā demonstrēja reaktīvo dzinēju, bet „Luftwaffe” tas nepārliecināja. Jautājumā par propelleriem un reaktīvajiem dzinējiem vācu eksperti dalījās divās nometnēs. Vieni uzskatīja, ka ar propelleriem var sasniegt virsskaņas ātrumu, citi domāja, ka tas ir neiespējami.

Domstarpības kavēja lidmašīnu izstrādi, un, no šodienas viedokļa raugoties, tā bija liela veiksme sabiedrotajiem. Ja Vācija laikus būtu izvēlējusies reaktīvos dzinējus, tas būtu varējis ietekmēt visu kara gaitu. Zināšanas reaktīvo dzinēju jomā bija ļoti pieprasītas arī pēc Otrā pasaules kara, kad vairākas valstis, jo īpaši ASV, pievērsās raķešu tehnoloģijai. Tāpēc amerikāņi izvēlējās šīs nozares vācu ekspertus. Vācu avioinženieri viņus interesēja mazāk un daudzi no tiem nonāca PSRS vai Argentīnā, kur būtiski ietekmēja šo valstu gaisa spēku attīstību. Argentīnā vācu inženieri konstruēja iznīcinātāju „Pulqui II”(attēlā), kas patiesībā bija pilnveidots vācu „FockeWulf Ta 183” prototips un pēc kara tika nodēvēts par visvairāk kopēto vācu reaktīvo lidmašīnu.

PSRS nojauca veselas aviorūpnīcas un pārveda uz austrumiem, tomēr tās tā arī neizdevās tās uzbūvēt no jauna. Toties Padomju Savienība pamanījās iegūt savā rīcībā vairākus simtus vācu avioinženieru drīzumā izveidotajā VDR, kur viņi piedalījās arī „MiG-9”(attēlā) izstrādē – tā bija viena no pirmajām padomju reaktīvajām lidmašīnām. Rietumvācijā palikušajiem aviokonstruktoriem vēl daudzus gadus pēc kara nebija gada. Tāpat kā pēc Pirmā pasaules kara vāciešiem bija jāsamierinās ar aizliegumu būvēt lidmašīnas – to atcēla tikai 1955. gadā.

Raķešdzinēju izstrāde bija viena no jomām, kurā, kā izrādījās, vācieši bija tikuši ļoti tālu. Vāciešu specialitāte bija raķetes ar šķidro degvielu, un šīs jomas vadošajam skspertam, fiziķim Verneram fon Braunam(attēlā) bija lieli nopelni amerikāņu kosmosa programmas īstenošanā. Verners fon Brauns konstruēja, arī piemēram, ASV raķetes „Saturn V”, kuras 1969. gadā nogādāja uz Mēnesi „Apollo 11” misiju.

1945. gada pavasarī, Vācijai kapitulējot, sabiedrotie atrada pilnīgi vai daļēji uzrasētus lidaparātus, sākot no „lidojošiem spārniem” un beidzot ar lidmašīnām, kas gandrīz spēj uzlidot kosmosā. Vairākas no šīm lidmašīnām vēlāk izmantoja citu valstu gaisa spēki. No šā viedokļa raugoties, modernie „Luftwaffe” lidaparāti būtu varējuši mainīt Otrā pasaules kara gaitu, ja vien būtu tikuši tālāk par rasējamo dēli.  

Nākošā daļa būs par atsevišķām interesantākajām Nacistu lidmašīnām.