Mūmijas - mīti un vēsture43

Otrreizējā mazgāšana, otrreizējā pildīšana un ieziešana ar eļļām

Pēc 40 dienām ķermenis bija tumšā krāsā, pilnībā izkaltis un svēra ceturtdaļu no sākotnējā svara. Vispirms balzamētāji to nomazgāja, tad izņēma natrona maisiņus, bet vēdera dobumu piepildīja ar linaudumu, zāģskaidām un pat dūņām. Ādu iezieda ar eļļām un smaržvielām. Pēc tam ķermeni noklāja ar karstiem priežu sveķiem, kas sacietēja un izveidoja cietu slāni, neļaujot uz tā nokļūt trūdēšanu izraisošajiem mikroorganismiem.

Amuleti un buramie vārdi mirušā aizsargāšanai un ķermeņa notīšana

Mirušā cilvēka acu dobumos visai bieži ievietoja mākslīgas acis, bet galvā uzvilka parūku. Amuletus novietoja ne tikai uz ķermeņa, bet arī starp linauduma apsējiem, ar kuriem to notina no galvas līdz kājām. Šie amuleti sargāja cilvēku no ļaunajiem gariem ceļā uz aizkapa valstību. Uz linauduma apsējiem vai papirusa ruļļa uzrakstīja buramos vārdus no Mirušo grāmatas. Pēc notīšanas, balzamētāji pārklāja mūmiju ar sveķu kārtu, padarot to ūdensnecaurlaidīgu un izturīgu.

Zārki un kanopes

Kad balzamētāji pabeidza darbu, notītā mūmija bija gatava apbedīšanai un tika atdota ģimenei. Ģimenei atdeva arī pārējos mirušā mumificētos orgānos, kurus reizēm ielika īpašos traukos, kā arī balzamēšanas procesā izmantoto natronu un pārējos materiālus, ar kuriem žāvēšanas laikā piepildīja vēdera dobumu. Tā kā gan natrons, gan minētie materiāli kādu laiku bija atradušies mirušā cilvēka iekšienē, tika uzskatīts, ka tie satur daļiņas no šī cilvēka, un tāpēc tos apglabāja kopā ar mūmiju, lai saglabātu mirušo kā vienotu veselumu.

Ķermeņa aizsargāšanai paredzētais zārks

Mirušā cilvēka ģimene sagādāja zārku, kurā ievietoja mūmiju. Zārku dēvēja par „dzīvības šķirstu”, un to uzskatīja par „ka” mājvietu (ka – cilvēka dzīvības spēks jeb „identiskais dvīnis”, kas nāves brīdī atstāj cilvēka ķermeni un mājo kapenēs). Bieži vien zārks tika bagātīgi izrotāts. Uz tā uzrakstīja aizsargājošus burvju vārdus, savukārt „karte” rādīja ceļu uz aizkapa valstību.

Apbedīšana kapenēs

Ceļš uz aizkapa valstību aizsākās apbedīšanas dienā. Mirušā cilvēka ģimene līdz kapenēm aiznesa zārku, kurā atradās mūmija un mumificētie orgāni. Vēl ārpus kapenēm priesteris pieskārās mūmijas mutei, ausīm, acīm un degunam. Tā bija mutes atvēršanas ceremonija, kuras laikā atjaunoja ķermeņa sajūtas, lai cilvēks jaunajā pēcnāves dzīvē varētu ēst, dzert, dzirdēt, redzēt un sajust smaržu. Pēc tam zārku ienesa kapenēs, kurās atstāja arī priekšmetus izmantošanai aizkapa valstībā. Bagāto kapenēs atradās daudz dažādu priekšmetu – sākot ar pārtiku un beidzot ar mēbelēm. Nabadzīgajiem iedzīvotājiem līdzi doto priekšmetu skaits bija daudz mazāks. Tad ieeju kapenēs noslēdza un mūmija tik atstāta mierīgai dusai, cerot, ka to netraucēs kapeņu izlaupītāji, kuri meklēja dārglietas.

Iekšējo orgānu aizsargāšana

Plaušas, aknas, zarnas un kuņģi izžāvēja ar natronu tādā pašā veidā kā ķermeni. Pēc kaltēšanas procesa beigām katru orgānu ietina linauduma apsējos. Dažreiz iekšējos orgānus ielika atpakaļ vēdera dobumā, bet citreiz tos ievietoja īpašās urnās jeb kanopēs.

Valdnieku mūmijas

Kad nomira Senās Ēģiptes valdnieks vai valdniece, mumificēto ķermeni apbedīja kopā ar tukstošiem priekšmetu, kuri bija paredzēti lietošanai pēcnāves dzīvē. Lai gan lielākā daļa valdnieku kapeņu jau sen tika izlaupītas, daudzas Ēģiptes valdnieku mūmijas ir saglabājušās līdz pat mūsdienām. Gadu gaitā atklātās šo valdnieku mūmijas paver mums iespēju uzzināt kādi izskatījušies Senās Ēģiptes diženie faraoni.

Faraons Seti I un Ēģiptes valdnieku pārapbedīšana

Kad Seti I mūmiju apbedīja kapenēs, kuras izveidotas Faraonu ielejā, kas atradās Ēģiptes dienvidos netālu no Tēbām (mūsdienās – Luksora), uzskatīja, ka tā tur atdusēsies mūžīgi. Tomēr laika gaitā kapenes tika izlaupītas un Seti I mūmija apgānīta. Meklējot dārglietas, laupītāji atdalīja valdnieka galvu no ķermeņa un attina linauduma apsējus. Apmēram 280 gadus pēc Seti I nāves, priesteri izņēma valdnieka mūmiju no kapenēm un kopā ar vēl apmēram 40 mūmijām pārapbedīja to citās kapenēs netālu no Deir el Bahari, kur tā netraucēta atdusējās gandrīz 3000 gadus.