Mūmijas - mīti un vēsture43

Zelta mūmiju pazemes kapsēta

1996. gadā, lūk, kas atgadījās. Baharijas oāzē 400 kilometrus uz dienvidiem no Kairas zemē iesprūda ēzeļa kāja. Ēzeļa īpašnieks kāju atbrīvoja, paplašināja caurumu un nokāpa nezināmās kapenēs, kurās viņš atrada mūmiju. Tā bija pirmā no 10 000 parasto Ēģiptes ļaužu mūmijām, kuras apglabātas 200 ģimenes kapenēs. Mūmijas bija 2000 gadu vecas, un, tā kā daudzām ir apzeltītas maskas, plašā pazemes kapsēta tiek dēvēta par Zelta mūmiju ieleju.

Dzīvnieku mūmijas

Senās Ēģiptes balzamētāji izgatavoja ne tikai cilvēku, bet arī dzīvnieku mūmijas. Dažus kukaiņus, piemēram, mušas un vaboles, pievilināja trūdošās cilvēka miesas smaka, kas plūda no balzamētāju darbnīcām. Nokļūstot uz mūmijas, šie kukaiņi iestiga lipīgajos sveķos, ar ko mūmija bija pārklāta, un nejauši tika iebalzamēti. Taču miljoniem dzīvnieku tika mumificēti ar nolūku, piemēram, kaķi, putni, zivis un pat čūskas, kuras tika piedāvātas kā dāvanas Dieviem.

Aplami izmantotās mūmijas - mūmijas kā zāles

No tūkstošiem mūmiju, kas reiz bija apbedītas alās Kanāriju salās, mūsdienās ir saglabājušās ne vairāk kā 20 mūmijas. Tās ir gvanči kultūras mūmijas, un šī kultūra pasaulē bija viena no pēdējām, kas izgatavoja mūmijas. Daļu no mūmijām 15. gadsimtā iznīcināja spāņu iekarotāji. Pārējās aizsūtīja uz Eiropu, kur 16. gadsimtā tās samala pulverī, kuru izmantoja zāļu pagatavošanai. Tas pats notika arī ar daudzām ēģiptiešu mūmijām. Tika uzskatīts, ka no mūmijām izgatavotās zāles palīdz izdziedināt daudzas slimības. Kaut arī tām bija briesmīga garša, slimie, kuri cerēja atveseļoties, tomēr tās lietoja.

Aizraušanās ar mūmijām

Mūmijas spēj piesaistīt cilvēku iztēli. Filmu studijas ir attēlojušas mūmijas gan kā galvenos varoņus, gan ļaunos tēlus. Par mūmijām ir sarakstītas neskaitāmas grāmatas, un mūmiju savādais izskats ir iedvesmojis daudzus māksliniekus. Pastāv arī dažādu nostāstu par lāstiem un dīvainiem notikumiem, kas saistīti ar mūmijām.

„Nāve uz spārniem piemeklēs to, kas ienāks..” „..faraona kapenēs.” Kas to ir teicis? 1923. gadā angļu rakstniece – romāņu autore Marija Korelli laikrakstam „The Times” (Londonā) rakstīja, ka tas ir sens lāsts. Īstenībā viņa to bija izdomājusi. Neilgi pirms tam tika atrastas faraona Tutanhamona kapenes, un Korelli pareģoja nāvi ikvienam, kas tajās ieies. Kad pēc moskīta kodiena mira izrakumu sponsors lords Karnavrons, tika uzskatīts, ka lāsts ir piepildījies. Pat mūsdienās cilvēki vēl tic domai par „mūmijas lāstu”

Filma „Mūmija”

Šī bija viena no pirmajā filmām par mūmijām. Boriss Karlofs tēloja divas lomas šajā filmā. Viņš atveidoja Imhotepu – ēģiptiešu mūmiju, gan Ardatu Beju – mūmiju, kas atdzimusi mūsdienu cilvēka izskatā. Par šo filmu avīzē „New York Times” rakstīja: „Tā ir viena no neparastākajām filmām, kāda jebkad radīta”. Grimētājiem bija nepieciešamas 8 stundas, lai pārvērstu angļu aktieri Borisu Karlofu (īstajā vārdā Viljams Henrijs Plats) par notītu un sakrunkojušos mūmiju.

Mūmijas ir mūsu skolotāji?

Mūmijas sniedz mums informāciju par dažādām slimībām, piemēram, par plaušu slimību tuberkulozi. Salīdzinot slimības, par kurām liecina mūmijas, un slimības, kas piemeklē mūsdienu cilvēkus, var konstatēt, vai šobrīd izplatītās slimības ir izraisījis mūsdienu dzīvesveids. Cilvēks, kuram ir saspringts dzīvesveids vai kurš uzturā lieto produktus ar augstu tauku saturu, sirgst ar vēnu slimībām. Valdīja uzskats, ka tā ir mūsdienu problēma, taču mūmiju aizsērējušās vēnas liecina, ka arī senajiem ēģiptiešiem ir bijusi aktuāla šī problēma.

Mīts par mūmiju

Kuģa „Titāniks” sadursmi ar aizbergu un nogrimšanu tā pirmā brauciena laikā 1912. gadā izraisīja nolādēta mūmija. Jā vai nē? Protams, tā nav patiesība. Tomēr daži cilvēki tic šim mītam. Lūk, patiesie fakti par dīvaino atgadījumu ar tā dēvēto nelaimi nesošo mūmiju. Britu muzejā Londonā atrodas sens ēģiptiešu zārka vāks, kas kādreiz sedzis sievietes mūmiju. 20. gadsimta sākumā, angļu žurnālists Viljams Steds un ēģiptologs – amatieris Tomass Murejs ieinteresējās par šo vāku, par kuru runāja, ka tas nesot nelaimi (uzskatīja, ka ikvienu cilvēku, kas nonācis saskarsmē ar šā zārka vāku, piemeklēs nelaime). Steds uzrakstīja stāstu par šo zārka vāku un tā iedarbību. Vēlāk žurnālists gāja bojā Titānika katastrofā. Dzīvajos palikušie stāstīja, ka Steds esot izklaidējis pasažierus ar savu stāstu par nelaimi nesošo mūmiju. Kā jau tas ar šādiem stāstiem mēdz notikt, laika gaitā tas tika papildināts ar jaunu informāciju, un tādējādi Steda stāsts sāka dzīvots pats savu pastāvīgu dzīvi. Baumoja, ka Britu muzejs esot vēlējies atbrīvoties no nolādētās mūmijas. Muzejs esot pārdevis šo mūmiju kādam amerikānim, kurš to vedis pāri Atlantijas okeānam uz...Titānika klāja. Tomēr patiesība ir tāda, ka zārka vāks nekad nekur nav vests. Kopš 1890. gada tas ir bijis pastāvīgi izstādīts Britu muzejā un atrodas tur arī šobrīd.