Mizantropi - cilvēki,kuri ienīst cilvēkus55

Viņi būs ļoti izvēlīgi, ar kuru komunicēt un ar kuru nē. Tas arī ir , kur viņu nepatika dominē, jo mizantropu perspektīva izpaužas ignorējošā nicinājumā pret cilvēku kļūdām un vājībām citos ,un dažos gadījumos pat viņos pašos. Šī nicinājuma dēļ mizantropi bieži vien tiek kategorizēti kā vientuļnieki, kas dzīvo noslēgti. Viņi pārsvarā nespēs atrast mieru un efektīvu sevis funkciju sabiedrībā viņu perspektīvas dēļ. Tomēr efektīvai funkcionēšanai sabiedrībā ir ļoti maza vai vispār nekāda vērtība mizantropa acīs, un meklējumi, kā iekļauties šajā kultūrā viņiem drīzāk šķitīs kā idiotisms.

Mizantropija bieži vien tiek raksturota kā vilšanās par to, kas ir pieredzēts esot cilvēka dabas ietvaros. Mizantorops, skatot cilvēku kā romantisku un vienkāršotu ideālu, tiek pastāvīgi konfrontēts ar konfliktējošo realitāti. No otras puses, mizantropa nepatikas objekts var būt nesaprātīga kultūra, kas tiek uztverta noliedzot cilvēka dabu, kur dalībnieki pilnībā neizrāda iepriekšminēto dabu. Abos gadījumos mizantrops redz sevi kā kaut kur nošķirtu no vairuma. Daži filosofi, kā Arturs Šopenhauers, redz cilvēci kā veltīgu un pašiznīcinošu sugu.

Mizantropija bieži vien tiek attiecināta uz vairākiem satīras autoriem, kā Viljamss S. Gilberts. Arī Džonatans Svifts bieži tiek uzskatīts par mizantropisku. Moljēra darbā “Le Misanthrope (1666)” varonis Alsests saka:

“Mans naids ir vispārējs, es nīstu visus cilvēkus;

Dažus, jo tie ir samaitāti un dara ļaunu,

Citus, jo tie pacieš negodīgumu,

Nedodot tiem spēcīgu nicinājumu,

Kuru netikumiem jānodarbina šķīsto prātus.”

Rietumu filosofijā mizantropija tika saistīta ar izolāciju no cilvēku sabiedrības. Platona

“Phaedo”, Sokrāts definē mizantropiju saistībā ar viņa biedru:” Mizantropija attīstās, kad

kāds bez “mākslas” pilnīgi uzticas kādam, domājot, ka viņš ir pilnīgi patiess un izklausās uzticams, bet vēlāk atklājas, ka viņš ir neuzticams un slikts. Un, kad tā notiek ar kādu bieži, tas noslēdzas ar to, ka persona sāk ... ienīst visus. Tādā veidā mizantropija tiek pasniegta kā salauztu cerību, naiva optimisma rezultāts. Platons diskutēja, ka īpaša“māksla” palīdzētu potenciālajam mizantropam atšķirt to, ka lielākā daļa cilvēku atrodas kaut kur starp labo un ļauno.

Aristotelis seko vairāk ontoloģiskam ceļam: mizantrops, visticamāk vientuļš cilvēks, nav cilvēks vispār: viņš ir vai nu zvērs vai dievs, skatījums, kas atspoguļojās mizantropijas renesansē kā “ zvēram līdzīgs stāvoklis.”

Bet ir svarīgi ievērot atšķirību starp filosofisko pesimismu un mizantropiju. Imanuēls Kants teica tā: “ No šī salīkušā cilvēces baļķa nav iespējams uztaisīt nevienu taisnu lietu,” un tomēr ar to nebija domāts, ka cilvēce pati par sevi ir pilnīgi bezjēdzīga. Kants turpmāk apgalvoja, ka cilvēces naids var ieņemt divas atšķirīgas formas, nepatiku pret cilvēkiem (antropofobija) un naidīgumu pret viņiem. Šis stāvoklis, tātad, var izaugt vai nu daļēji no nepatikas, vai nu daļēji no naida.

Vēl viens piemērs par nepareizi izprastu mizantropiju ir Džīna Paula Sartre citāts: Elle ir citi cilvēki. Ielūkojoties tas izskatās dziļi mizantropiski, taču patiesībā Sartre novēroja cilvēku pašapziņas trūkuma tendenci. Neapzināti cilvēki ir tendēti vērst savas lielākās bailes un nepatīkamās personības iezīmes uz citiem cilvēkiem, tā vietā, lai piedalītos noderīgā introspekcijā.

Vācu filosofs Arturs Šopenhauers, no otras puses, bija slaveni mizantropisks kā viņa reputācija, kas iekļāva viņa filosofisko antinatālismu (uzskats, ka dzīvības došana personai nodara vairāk sliktu nekā labu). Viņš rakstīja, ka “”cilvēka eksistencei noteikti jābūt kaut kāda veida kļūdai.” Jāpiemin arī tas, ka mizantropija ne obligāti ir vienāda ar necilvēcīgu attieksmi pret sabiedrību. Šopenhauers secināja, ka ētiska attieksme pret citiem ir vislabākā, jo mēs visi esam līdzcietēji un visi esam daļa no tā paša izdzīvošanas instinkta. Viņš arī prātoja par pašnāvību ar līdzjūtīgu sapratni, kas bija reta viņa laikos, tas bija tabū objekts toreiz. Tomēr viņa metafizika neizbēgami aizveda viņu pie secinājuma, ka pašnāvība nav glābiņš no šīs pasaules ciešanā. Šopenhauers apgalvoja, ka viena pasaules puse ir reprezentācija – kā mēs to esam uztvēruši – un otra puse ir griba – tam visam apakšā esoša metafiziska lieta, kas ir eksistences bāze. Pašnāvība nepalīdzētu izbēgt no gribas (no kuras visas ciešanas arī nāk), tas ir bezjēdzīgi nogalināt sevi. Kā vienīgo bēgšanu no šīs pasaules Šopenhauers iesaka gūt baudījumu no estētikas. Viņš arī piedāvā bēgšanu no ciešanām caur līdzjūtību, tomēr viņš uzskatīja, ka ļoti maz cilvēki ir spējīgi sasniegt šo stadiju, un tie, kas sasniedz, ir noraidījuši savu cilvēcīgumu (tādā veidā demonstrējot mizantropiju).