Ņemot vērā, ka sērijveida slepkavu tēma man šķiet diezgan vilinoša, tad nolēmu izveidot nelielu rakstu sēriju par šiem... cilvēkiem. Protams viss ir atkarīgs no Jūsu atsaucības.
Tad nu pirmais raksts ir tāda kā iesildīšanās un tās galvenais varonis ir Edmunds Kempers un viņa dvēseles tumšais ceļinieks.
Edmunda Kempera bērnība izvērtās pavisam savādāka nekā tā ir lielākai daļai bērnu. Viņam regulāri nācās paciest emocionālu vardarbību no savas mātes puses. Kempers bija gandrīz 2 metrus garš un svēra 130 kilogramus. Tas arī pamatā kļuva par iemeslu, kādēļ nelīdzsvarotā māte viņu izsmēja pie katras izdevības. Viņa nekad nepalaida garām iespēju izteikt kādu piezīmi par Kempera fiziskajiem apmēriem un viņa "dīvaino" personību. Augot šādā smacējošā atmosfērā, kur jaunais Kempers saņēma vien atraidījumu un izsmiešanu, viņā pamazām veidojās riebuma sajūta pret sevi, kas līdzsvarojās ar pieaugušo naidu pret paša māti. Galu galā šīs sajūtas viņš sāka projicēt jeb piedēvēt visām sievietēm, kuras satika.
Kempers jau skolas laikā sāka izrādīt psiholoģisku traucējumu pazīmes. Kamēr citi zēni spēlējoties izlikās par supermeniem, tikmēr Kempers apgalvoja, ka viņam tiek piespriests nāves sods gāzes kamerā. Reiz, kad apkārtējie uzzināja par viņa slepeno mīlu skolā, Kemperam jautāja, kāpēc viņš viņu nenoskūpstīja. Kempers atbildēja - "Ja es viņu noskūpstīšu, tad man nāksies viņu nogalināt." Šī atbilde liecināja par Kempera agrīno ticību tam, ka vienīgā sieviete, kas viņu neatraidītu kā māte, būtu mirusi sieviete.
Kā jau lielākajai daļai sērijveida slepkavu, arī Kempera sadisms sāka izpausties šokējoši agrīnā vecumā. Viss sākās ar to, ka viņš rāva nost galvas lellēm. Jau tad viņš sāka spīdzināt savus un svešus mājdzīvniekus. Reiz viņš nocirta ar mačeti kādas ģimenes kaķim galvu, bet citu kaķi apglabāja dzīvu. Vēl nesasniedzot tīņa gadus, viņš sapņoja par iespēju noslaktēt visus savā pilsētā un tad nodarboties ar seksu ar mirušo līķiem.
1963. gada ziemā 15 gadus veco Kemperu aizsūtīja padzīvot pie vecvecākiem Nortforkā, Kalifornijā. Kādā nākamā gada augusta dienā, kad Kempera vecmāmiņa Maude apsēdās savā virtuves krēslā, viņš izšķaidīja viņas galvu ar vienu bises šāvienu. Pirms tam sadūris viņu neskaitāmas reizes, Kempers aizvilka vecmātes līķi uz guļamistabu. Pēc kāda laika mājās pārradās arī Kempera vectēvs, kurš tika nošauts nākot iekšā pa durvīm. Vēlāk viņš to visu paziņoja savai mātei un apsēdās gaidīt policiju. Kad Kemperam jautāja par slepkavības motīviem, viņš atbildēja, ka "bija izbrīnījies kā tas būtu nošaut vecmāti." Savukārt vectēva nogalināšana pēc kempera vārdiem bija žēlastības izrādīšana - tā viņš atbrīvoja viņu no ciešanām, kas būtu, ja tiktu atklāts vecmātes līķis.
Kemperam vēl nebija pat 16 gadu, kad viņam diagnosticēja paranoīdo šizofrēniju. Viņu ievietoja Atascadero State Hospital, kur lielāko daļu laika viņš pavadīja aizgrābti klausoties par dāžādiem sērijveida slepkavām. Slēpjot savu patieso iekšējo būtību, Kempers sāka valkāt paklausības masku. Lai iepatiktos vēl vairāk viņš izlikās, ka ir ieguvis iekšēju mieru pateicoties reliģijai. Pēc pieciem gadiem Kemperu atbrīvoja un nodeva paša mātes gādīgajās rokās.
Pēc atbrīvošanas Kempers vairs nesaņēma nekādu psihiatrisko palīdzību. 1972. gadā viņu apskatīja vadošie psihiatri, kuri apmierināti ar Kempera atbildēm, paziņoja, ka viņš ir pilnībā izveseļojies. Pēc tikšanās ar psihiatriem Kempers savā mašīnā devās uz Santa Cruz kalniem. Viņa mašīnā atradās arī galva, kas piederēja 15 gadus jaunai meitenei, kuru viņš nogalināja, izvaroja un sadalīja iepriekšējā dienā.
Meitenes vārds bija Aiko Koo un viņa bija trešais nu jau "izārstētā" Kempera upuris. Iepriekšējās divas bija 18 gadus vecās istabas biedrenes no Fresno State College, kuras Kempers nolaupīja, aizveda uz nomaļu ceļu un nodūra, bet ķermeņus aizveda uz savām mājām. Ienesis līķus savā guļamistabā, viņš sāka tīksmināties par savām trofejām. Fotogrāfēja sevi ar meiteņu mirstīgajām atliekām, uzšķērda viņas un galu galā nodarbojās ar seksu ar to iekšējiem orgāniem. Kad Kemperam tas viss sāka apnikt, tad viņš līķu atliekas salika maisos un aizveda apglabāšanai uz kalniem, bet galvas izmeta aizā.
Turpmākajos mēnešos vēl sešas meitenes saskārās ar tādu pašu likteni. Kempers beidzot spēja izdzīvot savas nekrofīlās bērnības fantāzijas, it īpaši viņam patika apgānīt nocirstās galvas. Vismaz divos gadījumos viņš piekopa kanibālismu, nogriežot gaļas gabalus no upuru kājām un pagatavojot makaronus ar sautētu cilvēka gaļu. Tāpat viņš mēdza paturēt upuru zobus, matus vai ādas gabalus kā savdabīgas trofejas.
Psihiatri vēlāk apgalvoja, ka visas šīs nelaimīgās sievietes bija Kempera nīstākā objekta - viņa mātes - surogāti jeb projekcijas. Kempera pēdējais noziegums šķiet ir tam apstiprinājums. 1973. gada Lieldienu rītā viņš iegāja savas mātes istabā, rokās turēdams nazi un āmuru. Kempers izšķaidīja mātes galvu ar āmuru un pēc tam ar nazi to nogrieza, kam sekoja bezgalvainā mātes līķa izvarošana. Vēlāk viņš izgrieza mātes balseni un izmeta to atkritumu sadalītājā. Un tas bija tīri simbolisks akts, jo kā vēlāk stāstīja pats Kempers, tad viņam šķita, ka "tas tajā brīdī likās piemēroti, pēc visām mātes kliegšanām un ņirgāšanās reizēm." Vēlāk viņš uzlika mātes galvu uz kamīna un izmantoja to kā mērķi šautriņām. Vēlāk tajā pašā dienā viņš uzaicināja labāko mātes draudzeni uz mājām. Viņa tika sadurta un aizvilkta uz guļamistabu, kur Kempers pavadīja visu nakti ņirgājoties par tās līķi.
Nākamajā rītā Kempers iekāpa savā mašīnā un nolēma bēgt, bet pēc neilgas braukšanas viņš saprata, ka no sevis aizbēgt nav iespējams. Viņš piezvanīja policijai un izstāstīja visu, ko bija izdarījis. Sākumā varas iestādes nenoticēja viņam, jo īpaši tādēļ, ka Kempers bija labās attiecībās ar vietējo policiju. Galu galā tomēr viņus izdevās pārliecināt un Kempers devās uz mājām, kur sagaidīja mentus. Vēlāk Kempers izstāstīja visu līdz pat sīkākajai detaļai. Tiesa viņu atzina par pieskaitāmu un notiesāja par astoņu cilvēku slepkavībām. Kad tiesnesis jautāja viņam, kādu sodu, viņaprāt, viņš ir pelnījis, Kempers atbildēja - "Nāvi spīdzinot." Viņu iespundēja cietumā uz mūžu, kur viņš sēž vēl tagad un ir kļuvis par labāko audiogrāmatu ierunātāju.
Tiešam interesants raksts
mani grūti piedabūt lasīt , bet moonwalkers to spēj 
Es vienmēr esmu gribējusi zināt, kā tas ir - nogalināt kādu.
P.S. Man tomēr nav nekādu slepkavniecisku tieksmju, vienkārši interese.
tāpat no viņas miesām nācis. 
