Vēlīnajos padomju laikos, kuros pagāja daļa manas bērnības, nācās gūt šādu tādu pieredzi ar stāvēšanu rindās. Tad nu aprakstīšu, kā tas bija.
Kā es stāvēju rindās Padomju Savienībā31
771
2
Vectēvs ņēma līdz mūs ar brāļiem, un tad mēs četratā stāvējām katrs savā rindā tagadējā "Galerijā Centrs", kur PSRS laikos bija liels desu veikals, Desu vienam cilvēkam pārdeva tikai nelielu daudzumu, tāpēc, lai sagādātu pārtiku 10 cilvēkiem, kuri tajā laikā dzīvoja mūsu mājās, nācās uz Rīgu doties četratā. Un, kad kādam pienāca rinda, pārējie skrēja pie viņa. Un tā mēs gādājām pārtiku visai ģimenei. Rindas bija šausmīgi garas, un tajās stāvēja pusotru stundu.
Vēl bija gaļas veikals Barona ielā, tur bija tikai divas rindas un kompānijā stāvēšana bija jautrāka, nekā unītī, kur katrs stāvēja vienā no četrām desu rindām. Tagad tajā vietā ir kāzu salons. Bet tad mēs stāvējām katrs pēc vienas vistas vai kilograma gaļas. Ja veikalā pārdeva vistas, tajā nebija gaļas. Ja bija liellopa gaļa, tad nebija cūkgaļas. Vienmēr bija tikai viens gaļas veids.
Gadījās, ka mammas brālis - mākslinieks- bija pārdevis kaut ko no savām gleznām, un tad viņš iegāja tirgū,. sapirkās visādus brīnumus par dārgu naudu un tad mums uz rindu nebija jābrauc, bet mēs jautri pavadījām laiku kaut kur izbraucot ar mašīnu un cepot šašliku. Bet, ja veikalā gaļa maksāja ap diviem rubļiem, tad tirgū pirktā- 5-10.
bija zābaku stāvēšana. Labi ādas zābaki bija liels retums. Pēc zābakiem stāvēja rindā vairāk kā diennakti, arī pa nakti.
Bija rinda pēc sporta spēļu biļetēm, man labāk patika pašai sportot, nekā skatīties, kā to dara citi, tāpēc par nelielu, bet taisnīgu atlīdzību mēdzu palaist brīvsolī brāļus, kuri fanoja par basketbolu un hokeju. un stāvēja tajās rindās. Arī diennakti. Kaut kad brāļiem stāvot, bija izspiests logs, un, kad viņi par to stāstīja, mamma bija ne pa jokam uztraukusies- ja nu sanāk kādas meganepatikšanas. pat taisījās neļaut bračkām turpmāk turbraukt.
Kopā ar tanti reiz braucu uz rindu pēc mēbelēm- viņa pirka sekciju un skapi. Tur bija sieviete ar burtnīcām, kura regulēja rindu, un tur bija kaut kāda diezgan sarežģīta sistēma, kā brauca pārrakstīties tajā rindā- ja neieradies, tad tava rinda gāja garām. Tante nopirka gaiša koka sekciju un skapi, tāpēc viņa visu dabūja ātrāk, jo visi gribēja tumšo krāsu.
Bija rinda pēc mašīnām, kurā varēja pierakstīties darba vietās, tur varēja stāvēt, kamēr elle aizsals. Visi mūsējie tajās bija pierakstījušies, bet neviens mašīnu nedabūja citādi, kā tikai pērkot par skaidru naudu Rumbulas mašīnu tirgū. Tur bija kaut kāda kārtība, ka jaunu pirktu mašīnu varēja pārdot tikai pēc 3 gadiem, tāpēc mūsu mašīna vairākus gadus teorētiski piederēja kaut kādam jūrniekam Odincovam, bet maniem vecākiem bija pilnvara uz šo mašīnu.
UN, JA KĀDS GRIB VISU ŠO RINDU MURGU ATPAKAĻ, TAD VIŅŠ IR PILNĪGI VĀJPRĀTĪGS!
