Rembo ir mīkstais, ja salīdzina ar šiem vīriem! Šie kareivji paveica tādas lietas, kur parasts cilvēks būtu piekrāvis bikses un aizlaidies pie pirmās izdevības.
Iespļāva sejā nāvei49
638
2
Ēriks Nikolsons ar degošu lidmašīnu notriec vācu iznīcinātāju.
Ēriks bija RAF pilots Otrā pasaules kara laikā, kad notika cīņa par Lielbritāniju. Viņš visai nopietni uztvēra Čērčila vārdus par Lielbritānijas "dižākajām" stundām un cīņu līdz pēdējam elpas vilcienam.
1940. gada 16. augustā pilnā sparā noritēja cīņa ar Luftwaffe par Lielbritānijas gaisa telpu. Ēriks sava Hawker Hurricane gatavojās uzbrukt ienaidnieka bumbvedējiem, kad viņa lidmašīnu sašāva vācu iznīcinātājs Messerschmitt 109. Erikam sašāva kājas un pašai lidmašīnai sapostīja spārnus un aizdedzināja kokpitu. Pa pusei aklam (jo acīs lija asinis no brūces pierē) viņam izdevās izlīst no kabīnes un nomesties izlekšanai piemērotā pozīcijā lidmašīnas pakaļgalā. Ērikam gatavojoties lekt, viņš pēkšņi pamanīja lidmašīnu, kas viņu notrieca. Un tad Ēriks pārdomāja. Viņš ierāpas atpakaļ degošajā kabīnē un pēc mežonīgas vajāšanas notrieca šo vācu iznīcinātāju. Būdams ievainots un degot. Pēc tam viņa lidmašīnu notrieca britu pretgaisa aizsardzības lielgabali. Kā par brīnumu Ēriks izdzīvoja, bet viņam nācās pusgadu ārstēties no apdegumiem un ievainojumiem. Nav nekāds brīnums, ka viņš saņēma britu augstāko militāro apbalvojumu - Viktorijas krustu.
Ernests Evanss uzbrūk japāņu flotei ar vienu mīnukuģi. 1
944. gadā noritēja 2. pasaules kara lielākā jūras kauja - Leijtes līča kauja, kura varēja izvērsties par grandiozu neveiksmi ASV spēkiem. Japāņiem izdevās aizvilināt gandrīz visus karakuģus prom no transportkuģiem, kas nesa desantu iebrukumam Filipīnās. Kad japāņu flote ieradās, starp viņiem un ASV transportkuģiem atradās tikai maza mīnukuģu un mazo lidmašīnu nesēju grupiņa, ko komandēja Ernests.
Un tad Ernests izdarīja kaut ko pilnīgi vājprātīgu. Viņš ar savu mīnukuģi USS Johnston viens pats uzbruka japāņu flotes kreiseriem un līnijkuģiem. Lielāku absurdu grūti iedomāties - viens kuģītis ar plānām bruņām un pieciem 127 mm lielgabaliem pret līnijkuģu biezajām bruņām un 300 mm lielgabaliem. Ernestam vairākas stundas ar fantastiskiem zigzagveida manevriem izdevās izvairīities no japāņu šāviņiem un pašam veiksmīgi trāpīt vairākas reizes. Visa japāņu flote tika apturēta. Visbeidzot, kad munīcija izbeidzās, mīnukuģim trāpīja japāņu šāviņš un iznīcināja komandtiltiņu. Ernestam sprādziens norāva drēbes un nosvilināja matus. Pēc aculiecinieku teiktā, Ernests aiztrieca visus ārstus ratā un caur lūku komandēja apkalpi mašīntelpā, jo komandtiltiņa stūre bija iznīcināta. Kad USS Johnston beidzot nogrima, tad pat japāņi salutēja šiem trakajiem, kuriem izdevās izglābt transportkuģus. Pats Ernests gāja bojā un pēc nāves viņu apbalvoja ar Kongresa Goda medaļu - augstāko ASV militāro apbalvojumu.
Pauls fon Letovs-Vorbeks sakauj britus, esot astoņas reizes mazākumā.
Pauls bija vācu Austrumāfrikas kolonijas militāro spēku virspavēlnieks. Kad sākās 1. pasaules karš, pat vācu virpavēlniecība pavēlēja viņam neiejaukties un necīnīties, jo viņa spēki gluži vienkārši bija par maziem.
Taču pats Pauls nedomāja tik viegli padoties. Viņš izskatās pēc jauka vectētiņa vai ne? Taču šis vectētiņš pamatīgi iespēra britiem pa pakaļu Tangas kaujā, kur viņš sakāva astoņreiz lielāku britu karaspēku. Briti ieradās ar 45000 vīru un domāja, ka Pauls ar saviem pāris tūkstošiem tikai izšaus dažus šāvienus, izkārs balto karogu un dosies dzert alu un cept desiņas. Taču tā vietā briti bija ne vien spiesti kaunpilni bēgt, bet piedevām vēl tika pamatīgi aplaupīti - Paula vīri savāca 650 000 munīcijas vienību, pietiekami daudz modernu šauteņu trim rotām, 16 ložmetējus un apģērba krājumus veselam gadam. Viņš izveidoja ļoti mobilu karaspēku, kas Āfrikas līdzenumos uzradās no zila gaisa, uzbruka britu posteņiem, fortiem un konvojiem un atkal pazuda kā spoki miglā. Viņš bija vienīgais vācu komandieris, kas visa kara laikā nebija cietis nevienu sakāvi, un padevās tikai 1918. gadā, kad notika visas Vācijas padošanās. Viņu apbalvoja ar Prūsijas augstāko militāro apbalvojumu Pour le Mérite.
Admirālis Džons Benbovs vada floti pēc kājas noraušanas.
Karā par Spānijas mantojumu Anglija un Francija bija pretējās pusēs. Džons bija flotes admirālis, kurš 1701. gadā uzbruka franču kuģiem netālu no Francijas krastiem. Viņa pakļautībā bija septiņi kuģi un frančiem bija četri karakuģi un vēl daži transporta kuģi.
Admirālis pavēlēja saviem kuģiem uzbrukt, bet šo kuģu kapteiņi bija gļēvuļi un viņu piekāsa. Tad Džons izlēma uzbrukt visiem četriem franču kuģiem ar savējo viens pats. Sekoja cīņas piecu dienu garumā, kad visi pieci kuģi manevrēja un centās viens otru nogremdēt. Kādā brīdī Džonu sašāva lielgabala lode un norāva viņa kāju. Taču viņš vēsā mierā lika uznest uz klāja savu gultu no kajītes un mierīgi turpināja komandēt. Kad Džons saprata, ka pārējie kapteiņi nav vienkārši idioti un tiešām ir viņu pametuši, viņš beidzot deva pavēli atkāpties. Krastā viņš sadeva pamatīgu sutu pārējiem kapteiņiem un gandrīz visus notiesāja uz nāvi. Tas ir tikai saprotams, jo kurš gan nebūtu nikns, ja šādu idiotu dēļ zaudētu kāju?
Bendžamins Vilsons nogalina ķīniešus ar lāpstu.
Kad sākās Korejas karš, Bendžamins pieteicās brīvprātīgi kā virsnieks, jo Otrajā pasaules karā viņš bija leitnants. Kad viņam atteica, viņš atteicās ar to samierināties un pieteicās ierindniekos. Kaujas laukā viņš ātri uzdienējās līdz virsseržanta pakāpei. 1951. gadā viņa vienību norīkoja aizstāvet pakalnu, ko vēlāk nosauca par Hells Hill. Ķīnieši bija iesaistījušies karadarbībā, un amerikāņiem nācās izturēt smagas kaujas, lai nobremzētu un apturētu komunistus.
Ko jūs gaidītu no šāda briļļaina džekiņa? Vai varat iedomāties, ka viņš paliktu pozīcijās pat tad, kad būtu dabūjis lodi kājā? Tas vēl ir sīkums, salīdzinājumā ar to, kas notika pēc tam. Lode kājā viņu netraucēja kritiskā mirklī vienam pašam doties pretuzbrukumā, nogalināt septiņus ķīniešus un piespiest pārējos uz laiku atkāpties. Tad Bendžamina vīri nokaunējās un izdomāja, ka varbūt viņš tomēr būtu jāiedabū hospitālī. Viņu noguldīja uz nestuvēm un gatavojās nest uz palīdzības staciju. Taču, tiklīdz nestuves pacēla, Bendžamins aizbēga no mediķiem un atgriezās savās pozīcijās. Bet par nelaimi (vai laimi?) tobrīd visi amerikāņi atkāpās un Bendžamins brīvprātigi pieteicās palikt, lai segtu viņu atkāpšanos. Lode joprojām bija viņa kājā. Kad ķīnieši uzbruka, viņš devās solo pretuzbrukumā un nogalināja trīs ķīniešus. Kad pretinieki viņam no rokām fiziski izrāva šauteni, viņš nogalināja vēl četrus ķīniešus ar lāpstu. Kad ķīnieši šausmās atkal aizbēga, tad viņš beidzot atkāpās un ļāva sevi aprūpēt mediķiem. Tiesa gan, viņš nākamajā dienā atplēsa savas brūces, kad vēl vienā solo uzbrukumā nogalināja vēl 33 ķīniešus. Visbeidzot viņa priekšniecība ieteica viņu Kongresa Goda medaļas apbalvojumam. Bendžaminu patiesībā rekomendēja divreiz. Nelaime tikai tā, ka oficiālā politika nepieļāva divreizēju apbalvošanu ar šo medaļu.
