Dzelzs kareivji146

Savukārt krieviem bija jāizdomā kaut kas jauns. Tā kā visi bija vai nu pārāk nobijušies vai pārāk miruši, lai ietu uz Hayhas pusi, viņi nolēma vienkārši bombardēt visas vietas, kur viņiem likās, ka soms varētu slēpties. Dažreiz viņi trāpīja diezgan tuvu, bet Simo par to bija nospļauties, jo viņš, pie velna, taču ir Baltā nāve. Visbeidzot 1940. gada 6. martā kāds krievu mērglis trāpīja viņam galvā ar eksplodējošo lodi. Kad somu karavīri atvilka viņu uz bāzi, Hayha bija satraišķēta puse galvas. Baltā nāve bija apturēta...

...uz apmēram nedēļu. Jau pēc nedēļas viņš atguva samaņu un bija gatavs atkal doties cīņā, bet par laimi krieviem, Krievijas-Somijas karš jau bija beidzies.

100 dienu laikā Hayha bija ticis galā ar 705 krievu karavīriem. Un visu viņš paveica ar lūk šo:

Džeks Čērčils bija sabiedroto armijas komandieris 2. pasaules karā, kuram ļoti patika sērfings. Patiesībā Džeks Malkolms Torps Flemings Čērčils (aka „Cīnītājs Džeks Čērčils”, aka „Trakais Džeks”) bija trakākais un ķertākais vecis visā karā. Viņš pieteicās misijai, pat īsti nezinot, kas tajā būs jādara. Viņam pietika ar to, ka tas izklausījās bīstami, līdz ar to, viņaprāt, jautri. Viņš vislabāk zināms pēc paša teiciena „jebkurš oficieris, kurš kaujā dodas bez zobena, nav pilnā ekipējumā”. Tieši tāpēc katrā kaujā viņš līdzi nēsāja zobenu. 2. PASAULES KARĀ. Un ne jau kaut kādu jūrnieku zobu bakstāmo, bet apmēram šādu:

Turklāt viņš to ne tikai nēsāja, bet arī pilnvērtīgi izmantoja. Viņa rēķinā ir 42 vācieši, kurus viņš novāca tieši ar zobenu. Čērčilam un viņa vienībai tika uzdots ieņemt vāciešu nocietinājumus. Čērčils kā jau komandieris devās visiem pa priekšu, spītējot granātu sprādzieniem un dzeloņdrāšu šķēršļiem. Lai arī visi pārējie centās viņam sekot, tas izdevās tikai sešiem cilvēkiem, jo pārējiem gadījās nelielas problēmas, piemēram, nāve. Turklāt trīs no šiem sešiem bija smagi ievainoti. Nedaudz vēlāk vācieši trāpīgi uzlaida mīnu un šajā grupiņā bojā gāja visi, kuru vārds nebija Džeks Čērčils.

Kad vācieši viņu atrada, viņš ar savām dūdām (skotu pūšamais instruments) spēlēja "Will Ye No Come Back Again?" Ā, aizmirsu piebilst, šis smagais pūšamais instruments bija otrā svarīgākā lieta pēc zobena, kuru Čērčils vienmēr ņēma līdz uz karalauku. Čērčils tika nosūtīts uz koncentrācijas nometni. Tur viņam palika garlaicīgi, un nezināmā veidā viņš no turienes aizgāja. Vācieši viņu notvēra vēlreiz un aizsūtīja uz citu koncentrācijas nometni. Drīzi vien “Trakais Džeks” pazuda arī no turienes. Kad viņš jau bija nogājis 150 jūdzes ar pliku sīpolu konservu bundžiņu pārtikā, viņu atrada amerikāņu karavīri, kas nogādāja viņu atpakaļ uz Lielbritāniju. Čērčils pieprasīja, lai viņu atgriež atpakaļ uz kara fronti, bet viņam par nelaimi kamēr viņš bija mājupceļā karš bija beidzies. Vēlāk viņš paziņoja:”Ja nebūtu tie stulbie jeņķi, karš turpinātos vēl desmit gadus.”

Aleksejs Maresjevs 2. pasaules karā bija iznīcinātāja pilots. 1942. gada ziemā lidojot ar savu Polikarpov I-16 pāri Staraja ciemam, vācieši notrieca viņa lidmašīnu. Lai arī Aleksejs izdzīvoja, viņa kājas tika sadragātas. Vēl ļaunāk – viņš praktiski bezspēcīgs atradās ienaidnieka teritorijā. Droši vien katram no jums vectēvs ir stāstījis kā viņš bērnībā katru rītu brida lielus attālumus pa metru biezu sniega kārtu, lai tiktu uz skolu. Tad ziniet, ka viņa stāstiņi ir pupu mizas salīdzinājumā ar to, ko nācās piedzīvot šim krievu pilotam. Ļoti smagi ievainots un palicis bez pārtikas, ar vāciešu kareivjiem uz katra stūra Maresjevs rāpās pa sniegu 18 dienas un naktis. Neskaitāmas reizes no sāpēm un asins zaudēšanas viņš zaudēja samaņu, bet tiklīdz atjēdzās turpināja rāpties. Atgriezies savējo bāzē, viņš uzzināja, ka kājas vairs nav glābjamas un tās tika amputētas zem ceļgala. Tomēr tiklīdz Aleksejam izgatavoja protēzes, viņš vēlējās atgriezties lidmašīnā. Redzot, ka viņš uz to ir spējīgs un tik un tā ir nedaudz traks, krievu karaspēka vadība ļāva viņam atgriezties. Pēc traumas viņš piedalījās 86 misijās un bija iznīcinājis vismaz 11 ienaidnieku lidmašīnas.