Anomāli artefakti62

1891.gadā amerikāņu laikraksti ziņoja par kārtējo pārsteidzošo atradumu, ko savā mājā veikusi padzīvojusī S. Kalpas kundze. Saskaldot sīkāk ogles gabalus, lai ievietotu tos savā krāsnī, viņa vienā no tādiem atšķēlumiem atklāja apbrīnojami daiļa darinājuma zelta ķēdīti. Ogles gabals salūza tieši uz pusēm, ķēdītes gali palika iemūrēti abās daļās. Šos galus no ogles gabaliem jau izvilka vietējā šerifa, tiesneša un ārsta klātbūtnē. Proti, runa ir par ļaudīm, kuri visnotaļ pelnījuši uzticību. Par šo unikālo atradumu nevarēju atrast autentisku fotogrāfiju, tāpēc ieliku līdzīgu.

Un šie ir tikai divi gadījumi no milzīgās gūzmas līdzīgo. Patlaban ogļu slāņos atrasto neparasto izstrādājumu daudzums sasniedz vairākus tūkstošus. Ogļraktuvju šahtās atrod naglām, monētām, ķēdītēm, gredzeniem, skrūvēm ar vītni, nažiem, traukiem un lodēm līdzīgus priekšmetus. Donbasā daži ogļrači pat izveidojuši nelielas kolekcijas no „lietiņām”, kuras viņi atraduši ogles gabalos. 

Ne mazāk noslēpumaini un sensacionāli ir akmenī saglabājušos cilvēka pēdu nospiedumi. Arī to vecums skaitāms desmitos miljonu gadu. Aptuveni 43.izmēra cilvēka kājas nospiedumu akmenī  1983.gadā atklāja Turkmenistānā, kad tur veica izrakumus akadēmiķa K. Amanijazova vadībā. Slānis datēts ar 150 miljoniem gadu, proti, dinozauru valdīšanas ziedu laikmetu.

Analoģiski nospiedumi atklāti arī Āfrikā un ASV. 1922.gadā Ņujorkas laikrakstā „Sunday American” bija publicēts profesora U. Balova raksta, kurā viņš vēstīja par atrastu pārakmeņojušos cilvēka kurpes pazoli. To atrada Džons Reids, pazīstams antropologs, kurš atveda pārakmeņojumu uz Ņujorku, kur to pakļāva rūpīgai un ārkārtīgi piekasīgai izpētei. Tā vecumu noteica ar... 213 – 248 miljoniem gadu! Pēc 65 gadiem „Reida pārakmeņojumu” pakļāva atkārtotai izpētei. Tā vecumu apstiprināja, savukārt mikrofotografēšana ļāva konstatēt izteikti roku darba izpildītu apmali un tajā esošos savītos diegus, kas savieno apmali ar pazoli, kas būtībā apstiprināja to, ka jebkāds viltojums ir neiespējams.

Par to, ka miljoniem gadu senas arheoloģiskās pēdas veiktas ar cilvēku vai viņiem līdzīgu būtņu rokām, liecina arī atrastie to radītāju attēli. 1987.gadā ASV Nebraskas štata laikraksts „Daily News” rakstā „Grebts akmens šahtā” vēstīja par atradumu atšķelta klints ogļu slānī, kas jau pilnībā satrieca visus pēc kārtas. Tas bija tumšpelēks akmens 1,2 metru biezumā, uz kura virsmas bija izveidotas līnijas, kas veidoja pareizas formas rombus. Katra romba vidusdaļā bija visnotaļ reālistiskā manierē attēlota bārdaina cilvēka seja ar padziļinājumu pieres daļā. Visas sejas bija viena otrai ļoti līdzīgas. Iespējams, tur bija attēlots viens un tas pats cilvēks. Divos rombos viņš skatījās pa kreisi, visos pārējos – pa labi. Uz jautājumu par to, kā šis akmens varēja nonākt 45 metru dziļumā, neviens nespēja sniegt sakarīgu atbildi. Ogļrači bija pārliecināti, ka tur, kur akmens atrasts, zemes slāņi nekad iepriekš nav rakņāti. Ogļu vecumu šahtā novērtēja ar 280 – 250 miljoniem gadu. Diemžēl man neizdevās internetā atrast fotogrāfisku pierādījumu.

Vēl viens attēls atrasts 1889.gadā ASV Aidaho štata Nampā, dziļurbuma rakšanas laikā. Zem birstošo smilšu, māla un bazalta slāņiem 91,5 metru dziļumā strādnieki atrada no māla lipinātu sievietes figūriņu. Sejai piemita eiropeīdi vaibsti. Figūriņas augstums bija aptuveni 4 centimetri. 

Jebkuram domājošam cilvēkam šajā sakarā rastos jautājumi, tādi kā; kas šos visus priekšmetus izgatavojis, kur radušies un kur pēc tam pazuduši šo priekšmetu izgatavotāji, vai 300 miljonus gadu senā pagātnē, kad zīdītāji tikko tikai sāka veidoties, varēja pastāvēt attīstīta civilizācija un no kurienes tā radās, ja tolaik uz zemes auga tikai milzu papardes un cilvēks nebija pat vēl ieplānots, ja var ticēt Darvinam. Jā, nenoliedzami, jautājumi rastos, bet tikai ne oficiālajai zinātnei.  Viņi labāk izvēlas tēlot beigtus.

Varētu jau visu novelt uz citplanētiešiem, taču attiecīgie priekšmeti tomēr ir  vairāk vai mazāk primitīvi un drīzāk liecina par kādu noslēpumainu vietējo civilizāciju. Taču cilvēcisku būtņu veidotas civizācijas pastāvēšana  akmeņogļu periodā mūsdienu zinātnei ir kā grūti paciešamas zobu sāpes. Tomēr šos artefaktus ignorēt nevar un agri vai vēlu zinātnei būs jāstājas šī izaicinājuma priekšā un vismaz jāmēģina tas izskaidrot bez tādiem vulgārismiem kā „falsifikācija” un „dabas veidojums”. No zinātnisko laboratoriju noliktavām un muzeju pagrabiem būs jāvelk ārā noputējušie pierādījumi zinātnieku gļēvulībai un nezināšanai. Cilvēce rokas zemē arvien dziļāk un uzduras arvien jauniem artefaktiem, kas apstrīd oficiālo zinātnieku viedokli par mums.