20 zīmīgi fakti par seno baltu vēsturi, kurus nemāca vēstures stundās26

Starp citu kādreiz šamaņu iecienītās sarkanās mušmires pie mums aug vēl tagad. Iecienīts apreibināšanās līdzeklis bijuši arī vaivariņi.

Es nopinu vainadziņu 
No tiem purva vaivariem; 
To uzliku Jānīšam, 
Lai tas reiba nepiedzēris. 

Tieši lībieši jeb līvi bija pirmie, ar kuriem sastapās vācu un skandināvu ieceļotāji, ierodoties Daugavas upes tirdziecības ceļa lejtecē. Visticamāk tāpēc arī viduslaiku periodā mūsdienu Latvijas un Igaunijas teritorija tika nodevēta par Livoniju jeb līvu zemi. Livonija, kā šīs zemes nosaukums, saglabājies cauri gan vācu, gan zviedru, gan Krievijas caristes laikiem. Tikai pēc Pirmā pasaules kara tā beidzot sadalījās kļūstot par Igauniju un Latviju.

Pēdējā laika pētījumi pierāda pamatīgu lībiešu gēnu klātesamību latviešu genofondā. Latviešos ir 38% haplogrupas N1c1 īpatsvars. Šī haplogrupa visvairāk raksturīga somugru tautām. Bez Latvijas pašreizējā Eiropā haplogrupa N1c1 visvairāk ir izplatīta Somijā (59%), Lietuvā (42%), Igaunijā (34%). Tādā ziņā mēs varam jokot, ka latvieši ir lietuviski runājoši igauņi.

Arī senie balti esot godā turējuši alu. Bet senajiem brūveriem bijusi viena tehnoloģiska nepilnība - dzelzs trauku trūkums. Tā kā baltu zemēs ieguva ļoti maz dzelzs, neviens neuzņēmās kalt tik lielu objektu kā brūvēšanas katlu. Tā vietā alu brūvēja koka kubulos, bet lai brāgu uzsildītu līdz vajadzīgajai temperatūrai, koka kubulā meta ugunī sakarsētus akmeņus. 

Līdz pat 13. gadsimtam baltu tautu teritorijās netika būvētas ēkas ar skursteņiem. No apkures viedokļa, tās vairāk atgādināja mūsdienu “melno pirti”.

Istabas centrā atradās no māliem un akmeņiem mūrēta krāsns. Ziemas laikā krāsns tika kurināta visu dienu, tāpēc iekštelpas bija traki piedūmotas un uzturēšanās ēkās bija apgrūtināta. Tikai, kad uguni nodzēsa, saimnieki līdz ar tumsu nāca mājās izgulēties. Savukārt līdz ar gaismas ausmu iemītniekiem bija jādodas darbos, bet kādam jāpaliek un jākurina krāsns. 

Viduslaikos bija ļoti izteikta vīriešu un sieviešu darba dalīšana. Vīrieši ziemas laikā devās mežā pēc malkas, savukārt vakaros apkopa lopus, sievietes veidoja apģērbus, apkopa sīklopus un gatavoja ēst. Vīri un sievas bieži vien satikās tikai tumšajā diennakts laikā. Šāda ikdienišķā nesatikšanās veidoja atšķīrīgus sievu stāstus un vīru stāstus. Katram dzimumam bija savas gudrības.

Šī, protams, nav vienīgā reize vēsturē, kad esam pierādījuši, ka ar mums jārēķinās kā ar vērā ņemamu pretsparu. Taču turpmāk, kad notiks kas līdzīgs, vienmēr atcerēsimies šo faktu - uzņēmība stāties pretim šķietami pārākam pretiniekam mums ir asinīs.

Vai vari iedomāties šodien aiziet uz veikalu un sāls paciņu iemainīt, piemēram, pret jaunu uzvalku. Nebūtu slikti! 

Pilskalns ir kaut kas teju katram latvietim pašsaprotams. Varbūt katram latvietim pat ir savs mīļākais pilskalns. Interesanti gan, ka pilskalni ir tieši Baltijas jūras ziemeļaustrumu zemju īpatnība. Baltu ciltis tieši visvairāk uzticējušies kalniem, lai būvētu savus nocietinājumus. 

Daudzo pilskalnu dēļ jau vikingu laikos tagadējo Baltijas reģionu dēvēja sennorvēģu vārdā Garderike jeb "pilskalnu zeme". Protams, arī citās zemēs cēla pilis kalnos. Bet mēs atceramies kalnus kā pilskalnus pat tad, kad to galos sen vairs nav nevienas celtnes.