Vēstule, kuru skaļi nolasīja cietusī sieviete savam uzbrucējam30

Jūsu godība, ja es drīkstu, es vēlētos uzrunāt apsūdzēto personu tieši. Tu mani nezini, bet tu esi bijis manī, un tas ir iemesls tam, kāpēc šodien mēs esam šeit. 2015.gada 17.janvārī bija mierīgs sestdienas vakars. Es biju mājās, mans tētis pagatavoja vakariņas un mēs apsēdāmies pie vakariņu galda kopā ar manu jaunāko māsu, kura bija atbraukusi ciemos uz nedēļas nogali. Es strādāju pilnu slodzi un tuvojās laiks, kad man būtu jāiet gulēt. Es plānoju palikt mājās – viena pati, paskatīties televizoru un palasīt, kamēr māsa dotos uz ballīti kopā ar saviem draugiem. Tad es sapratu, ka tas ir vienīgais vakars kopā ar viņu. Man nebija nekā labāka, ko es varētu iesākt tajā vakarā. Kāpēc gan tad arī nedoties uz muļķīgu studentu ballīti 10 minūšu gājienā no manas mājas? Es izlēmu doties uz turieni, dejot kā muļķei un apkaunot savu mazo māsu. Pa ceļam uz turieni, es pajokoju, ka jaunajiem studentiem noteikti būs breketes. Mana māsa mani kacināja, jo es biju uzvilkusi jaku bēšā krāsā, kas viņai atgādināja kaut kādu bibliotekāri, kura beidzot dodas uz studentu ballīti. Es nosaucu sevi par ''liello mammu'', jo zināju, ka šajā ballītē būšu vecākā. Es taisīju muļķīgas sejas izteiksmes, atslābinājos un lietoju alkoholu lielās devās un īsā laikā, nepievēršot uzmanību tam, ka ir pagājuši jau vairāki gadi, kopš es beidzu koledžu, un mana alkohola panesība it nemaz nav vienā līmenī ar ballītē esošajiem jauniešiem.

Nākamais, ko es atceros, ir tas, ka es sēžu ratiņkrēslā. Uz manām rokām bija sakaltusi asins un plāksteri. Es domāju, ka varbūt esmu nokritusi un atrodos skolas teritorijā pie medmāsas. Es biju ļoti mierīga un domāju, kur ir mana māsa. Policists izstāstīja, ka man kāds uzbruka. Es joprojām biju mierīga, jo domāju, ka viņš runā ar neīsto personu. Es tajā ballītē nevienu nepazinu. Kad es beidzot varēju apmeklēt labierīcības, es novilku slimnīcas bikses, kuras viņi man iedeva. Tad es vēlējos novilkt apakšbikses, bet tur to nebija. Es joprojām atceros to sajūtu, kad manas rokas aizskāra manu kailo ādu, lai sataustītu apakšveļas audumu, bet nekā. Es paskatījos uz leju un tur tiešām nekā nebija. Vienīgā lieta, kas šķir manu kājstarpi no jebkā cita, bija pazudusi. Un tajā mirklī manī viss apklusa. Es joprojām nespēju raksturot šo sajūtu. Lai atgūtu elpu, es sevi nomierināju, sakot, ka gan jau policists ir tās ar šķērēm pārgriezis, lai paņemtu kā pierādījumu.

Tad es sajutu skujas pakausī, kuras sāka krist ārā no maniem matiem un durties kaklā. Manas smadzenes centās iedrošināt manus orgānus, lai tie nepārstāj darboties. Es pārvietojos no telpas uz telpu ietinusies sedziņā, aiz manis palika vien skujas. Man prasīja, lai es parakstu papīrus, uz kuriem ar lieliem burtiem bija rakstīts ''Izvarošanas upuris'', un tad es sapratu, ka kaut kas tiešām ir noticis. Manas drēbes bija konfiscētas un es stāvēju kaila medmāsiņu priekšā, kamēr viņas izmantoja lineālu un fotokameru, lai iemūžinātu brūces uz mana ķermeņa. Mēs trijatā izvilkām visas skujas no maniem matiem. No manas intīmākās vietas tika paņemti vairāki paraugi (uztriepes). Pat Nikon fotokamera atradās man starp kājām un iemūžināja manas intīmās vietas izskatu. Es vairākas reizes iekšēji salūzu un atguvos, kamēr viņas veica visas procedūras. Mana kājstarpe tika noziesta ar aukstu, zilu krāsu, lai pārbaudītu nobrāzumus.

Dažas stundas vēlāk, viņas atļāva man nomazgāties. Es stāvēju zem ūdens un pētīju savu ķermeni. Es vairs negribēju to ķermeni. Es baidījos no tā. Es nezināju, kas tajā ir bijis iekšā, kas to ir aizticis. Es gribēju noņemt savu ķermeni kā jaku un atstāt to slimnīcā.

Tajā rītā viss, kas tika man pateikts, bija tas, ka es tiku atrasta aiz miskastes, seksuāli izmantota un ka man vajadzētu atkārtoti pārbaudīties, lai pārliecinātos, ka man nav HIV. Bet tā viss ir labi un man vajadzētu doties mājās un turpināt dzīvot savu ierasto dzīvi. Iedomājies tik kāda ir sajūta, ja tev ir jāatsāk dzīvot savu dzīvi ar tādu informāciju. Es izgāju no slimnīcas un devos uz stāvlaukumu slimnīcas izsniegtajās biksēs un jakā, jo man atļāva no savām mantām paturēt tikai kaklarotu un kurpes.

Mana māsa bija atbraukusi man pakaļ. Seja slapja no asarām. Es gribēju likvidēt viņas sāpes. Es uzsmaidīju viņai. Es viņai pateicu, lai paskatās uz mani, ka es esmu tepat, ka man viss ir labi, es esmu te. Mani mati ir izmazgāti un tīri, viņi iedeva man dīvainu šampūnu, bet es esmu te. Paskaties uz mani. Paskaties uz šīm smieklīgajām biksēm, kuras viņi man iedeva. Braucam mājās, braucam mājās kaut ko ieēst.

Bet viņa nezināja to, ka zem tā džempera bija plāksteri un apsēji. Mēs devāmies mājās un tovakar vairākas stundas mana māsa mani turēja cieši apskautu.

Mans draugs nezināja, kas bija noticis, bet todien viņš piezvanīja un jautāja, vai ar mani viss ir kārtībā un vai es bez problēmām nokļuvu mājās. Man bija bail, tajā mirklī es arī uzzināju to, ka biju viņam zvanījusi, atstājusi bezsakarīgu balss ziņu, kuru īsti nevarēja saprast, jo mana mēle tik ļoti mežģījās. Viņš bija baidījies par mani, viņš man esot vairākas reizes teicis, lai es dodos un atrodu savu māsu. Bet todien mūsu sarunas beigās viņš vēlreiz man pajautāja, vai es bez problēmām nokļuvu mājās. Es viņam pateicu, ka jā. Noliku telefonu un aizgāju raudāt.

Es nebiju gatava izstāstīt savam draugam vai vecākiem to, kas ar mani bija noticis. Es zināju, ka, ja reiz viņi to uzzinās, tad viņu acīs es redzēšu bailes, sāpes un uztraukumu, kas vainagosies ar to, ka manas bailes, sāpes un uztraukums palielināsies desmit reizes.

Es centos izgrūst tās domas ārā no savas galvas. Es nerunāju, es neēdu, es negulēju, es nesarunājos ar citiem. Pēc darba es braucu uz norobežotu un pamestu vietu, lai izbļautos. Es nerunāju, es neēdu, es negulēju, es nesarunājos ar citiem un es izvairījos no cilvēkiem, kurus es mīlēju visvairāk. Pagāja nedēļa, kopš tās nakts slimnīcā, un es joprojām nebiju saņēmusi nevienu zvanu. Vienīgais, kas liecināja par to, ka tā ir patiesība, bija slimnīcas džemperis.

Vienu dienu, kad es biju darbā, es uz telefona lasīju ziņas un atradu vienu rakstu. Es to atvēru un pirmo reizi uzzināju, kā es tiku atrasta bezsamaņā, ka mani mati bija izspūruši, garā kaklarota aptinusies ap kaklu, krūšturis bija izvilkts caur kleitu, kleita bija novilkta no maniem pleciem un uzrauta uz augšu virs maniem gurniem, es biju ar kaila no dibena līdz pat pēdām, ar atplestām kājām un mani bija izvarojis kāds nezināms vīrietis. Šādā veidā es uzzināju, kas ar mani patiesībā notika. Tas bija mirklis, kad pat skujas manos matos likās saprotamas, tās nenokrita no koka, tās bija uz zemes un es tajās gulēju. Viņš bija novilcis manu apakšveļu, iebāzis savus pirkstus manī. Es pat nepazīstu šo personu. Es joprojām nepazīstu šo personu. Kad es izlasīju to rakstu, es domāju, ka tā nevaru būt es, ka tas nav par mani. Es nevarēju iedomāties, ka mani vecāki kaut ko tādu varētu lasīt internetā. Es turpināju lasīt rakstu. Nākamajā rindkopā es izlasīju to, ko es nekad neaizmirsīšu. Viņš bija teicis, ka man tas patika, ka MAN TAS PATIKA.

Tas ir apmēram kā raksts par avāriju, mašīna tika sasista, bet varbūt mašīnai patika tas. Varbūt tā otra mašīna negribēja to mašīnu sasist, tur varbūt ir tikai bukte, maziņa buktīte.

Un raksta beigās, kad es jau biju izlasījusi visu par to, kā mani seksuāli izmantoja vissīkākajās detālās, bija pieminēta viņa spožā peldētāja karjera. Piemēram, viņa tika atrasta, viņa vēl elpoja, viņa nereaģēja un bija bezsamaņā, viņa bija kaila no vidukļa līdz pat pēdām, bet, starp citu, Tūrners ir ļoti labs peldētājs. Es protu labi gatavot, iemetiet to arī rakstā tad. Kāds viņa peldēšanai ir sakars ar to, ka viņš mani seksuāli izmantoja.

Tajā dienā, kad parādījās ziņās pirmie raksti par to, kas ar mani notika, es nosēdināju savus vecākus viesistabā un izstāstīju viņiem visu. Es viņiem pateicu, lai viņi neskatās ziņas, galvenais, lai viņi patur prātā to, ka ar mani viss ir kārtībā, ka es esmu šeit, viss ir labi, bet es pat nespēju pusi pateikt, kad mana mamma jau turēja mani cieši apskautu, jo es nespēju nostāvēt kājās.

Pēc tās nakts, viņš teica, ka viņš nezināja manu vārdu, teica, ka viņš nespētu atpazīt manu seju, ja viņa priekšā stāvētu vairākas sievietes, viņš nepieminēja nekādu dialogu, kas starp mums notika, nevienu vārdu, starp mums esot bijusi tikai dejošana un skūpstīšanās. Dejošana ir ļoti jauka padarīšana, bet vai tā bija dejošana, kad tu sit knipjus un griezies uz riņķi, vai arī tā bija dejošana, kad abi ķermeņi rīvējas viens pret otru? Un skūpstīšanās, vai tā bija tāda slapja un neķītra bučošanās, vai arī tikai uz lūpām? Kad izmeklētājs viņam jautāja, vai viņš bija plānojis mani vest uz savu kopmītņu istabiņu, viņš teica, ka nē. Kad izmeklētājs viņam jautāja, vai viņš zina, kāpēc mēs atradāmies aiz miskastēm, viņš teica, ka nē. Viņš atzina, ka ballītē bija skūpstījis arī citas meitenes. Viena no tām bija arī mana mazā māsa, kura viņu atgrūda. Viņš atzina, ka gribēja ar kādu 'nolaist'. Es biju tā ievainotā antilope barā, kura bija bezspēcīga un nespēja sevi aizstāvēt. Viegls medījums, tāpēc viņš izvēlējās mani. Dažreiz es domāju, ka, ja es nebūtu aizgājusi, tas nebūtu noticis, bet tas būtu noticis ar kādu citu meiteni. Dienu pēc šī negadījuma, viņš pateica, ka viņam likās, ka man tas patika, jo es glaudīju viņa muguru. Muguras glaudīšana.

Viņš ne reizi nepieminēja to, ka es esmu kaut ko teikusi, nevienu reizi neteica, ka esam runājuši, bet, lūk, muguras glaudīšana. Vēl vienu reizi ziņās es redzēju un dzirdēju to, ka man pēcpuse bija kaila, manas krūtis bija visiem redzamas, svešinieka pirksti bija manī, kamēr manā pakausī dūrās skujas, jo kaut kāds nogribējies jaunais students gribēja ar kādu 'nolaist'. Bet es to visu neatceros, kā tad lai es pierādu to, ka man tas nepatika.

Es domāju, ka tas nekādā veidā nevarētu nonākt līdz tiesai, jo tur bija liecinieki, manā ķermenī bija netīrumi, bija pierādījumi. Es domāju, ka viņš apdomāsies, sapratīs sevi, normāli atvainosies, un mēs abi turpināsim dzīvot savas dzīves. Bet nē, viņš noalgoja spēcīgu advokātu, privātos izmeklētājus, kuri mēģināja atrast par mani informāciju, lai to izmantotu pret mani, viņi centās atrast caurumus manā liecībā, lai izslēgtu jebkādas manis un manas māsas vērstās apsūdzības un liecības. Un tas viss tāpēc, lai parādītu pasaulei, ka viņš ir ticis pārprasts, ka tas viss ir viens liels pārpratums, jo man taču tas patika, es muguru glaudīju viņam.

Man pateica ne tikai to, ka man uzbruka, bet man pateica arī to, ka sakarā ar to, ka es neko neatceros, es tehniski nespēju pierādīt to, ka sekss bija nevēlams. Un tas mani traumēja, tas mani izsita no sliedēm, gandrīz salauza mani. Tas ir visskumjākais, kas var notikt. Tev pasaka to, ka tev uzbruka, tevi seksuāli izmantoja publiskā vietā, citu cilvēku priekšā, bet viņi īsti nezina, vai tas tiešām bija uzbrukums man. Man nācās veselu gadu cīnīties par to, lai pierādītu, ka šajā notikumā ir kaut kas nepareizs.

Kad man pateica, ka man ir jāsagatavojas tam, ka šajā lietā es visdrīzāk zaudēšu, es pateicu to, ka es ar to nevaru samierināties, jo viņš kļuva vainīgs tajā mirklī, kad es pamodos. Mani brīdināja, jo viņš zināja, ka es neko neatceros. Mani brīdināja par to, ka viņam ir algota stipra 'aizmugure', kas noteikti viņam sagatavos stāstu, kas izglābs viņa spožo peldētāja karjeru. Man lika samierināties ar to, ka šajā situācijā man nebija balss, es biju neaizsargāta un mans atmiņu trūkums tika smagi pavērsts pret mani. Mana liecība tiesā bija vāja, tā bija nepilnīga, un man lika noticēt tam, ka es nevarētu uzvarēt šo tiesu. Viņa advokāts regulāri atgādināja tiesnesim to, ka vienīgais, kam viņš var ticēt, ir Tūrners, jo viņa (es) neko neatceros. Tā bezspēcība bija traumatiska.