Ha, tas legalizācijas jautājums. Piekristu par dekriminalizāciju, bet legalizācija - noteikti nē, nu vismaz ne šobrīd. Pats esmu visai regulārs smēķētājs pēdējā laikā, sanāk reizi nedēļā. Kaut kā līdz šim nevienu reizi nav bijušas problēmas ne dabūt, ne arī uzsmēķēt bez bailēm, jo es to daru ar mēru un tomēr zināmu sajēgu, kas tas tāds ir un kā tas mani ietekmē. Manis dēļ viss arī varētu palikt tieši tā, kā ir.
Saka, ka legalizācija apkarotu to, ka dīleri no zaļā uzsēdina uz ko niknāku. Iespējams, ka tā notiek, bet šeit nu ir arī paša cilvēka izvēle - ar kādiem cilvēkiem sadarboties, no kā ņemt. Ja tev Vecrīgā uz ielas kāds pienāktu un klusi teiktu "zaļo nevajag?", būtu vairāk kā idiotiski viņam piekrist. Ja tu satiec pazīstamu čomu, kopā arī nodegustējat, mierīgi parunājat par dzīvi un viņš vēl pastāsta, kur tas viss audzēts, tas ir kas pilnīgi cits. Protams, ne jau katram ir tāds čoms, bet nu tomēr ar laiku cilvēks iemācas izvērtēt, ar kādiem cilvēkiem vajag un kādiem nevajag pīties.
Domāju, galvenā problēma ir divas dažādas gandžas kultūras. Viena no tām ir diskrētā, sevi cienošā, atbildīgā pret sevi un citiem. Lieto tīru mantu, dari to citiem netraucējot, neļauj tam ietekmēt mācības, darbu, attiecības, zini savu mēru un neplāties ar to. Tāds esmu es un principā visi draugi, par kuriem zinu, ka viņi pīpē. Tad ir otra šlaka - rasta blaze it fagot 420, kuri to uztver kā "cīņu pret sistēmu", ieciklējas uz legalizācijas labajām pusēm, veido konspirācijas teorijas, stāsta visiem, cik ļoti vakar bijuši apkurījušies utt.
Laba analoģija būtu alus. Alu var baudīt. Var brīvā vakarā, kad nekas cits nav jādara, aiziet uz Valmiermuižas alus darītavu, paņemt kārtīgu tumšo un nesteidzīgi to izgaršot, vedot patīkamas sarunas. Var arī aiziet uz nočniku, sapirkties 5 lētākās pilzenes, ar čomiem triecientempā iztempt kādā kāpņutelpā un streipuļojot un bļaustoties vilkties pa ielām, jau pārliekot prātā, kādus epitetus labāk izmantot rītdienas varoņstāstos par "nenormālo pārpāli, vecīt, tādā pālī mēs bijām, ejj tu nost".