Pēc zemestrīce Japānā, kad glābēji tika līdz kādas jaunas sievietes mājas drupām, viņi ieraudzīja viņas ķermeni. Viņas poza bija ļoti dīvaina – viņa bija nokritusi ceļos, kā cilvēks, kas lūdzas, ķermenis bija noliecies uz priekšu, bet rokas kaut ko apskāva. Sabrukusī māja salauza viņai muguru un galvu.
Ar lielām grūtībām, glābēju vadonis aizsniedza sievieti. Viņš cerēja, ka viņa ir vēl dzīva. Bet viņas aukstais ķermenis liecināja par to, ka viņa ir mirusi. Kopā ar atlikušajiem komandas biedriem viņš pameta šo māju, lai turpinātu apskatīt pārējās drupas. Bet kaut kāds neredzams spēks vilka viņu iet atpakaļ uz to vietu, kur viņš atrada sievieti. Atkal viņš devās uz to vietu, lai izpētītu vietu zem sievietes ķermeņa. Un pēkšņi viņš iekliedzās: „Bērns! Šeit ir bērns!!”.
Visa komanda uzmanīgi vāca prom gruvešus apkārt sievietes ķermenim. Zem viņas gulēja trīs mēnešus vecs zēns, ietīts segā. Acīmredzot, sieviete upurēja sevi, lai glābtu savu dēlu. Kad māja bruka viņa aizsedza dēlu ar savu ķermeni. Mazais puika vēl joprojām gulēja, kad komandas vadītājs paņēma viņu uz rokām. Ātri ieradās ārsts, lai apskatītu zēnu. Atbrīvojot viņu no segas viņi ieraudzīja mobilo telefonu uz kura displeja bija rakstīts: „Ja Tu izdzīvosi – atceries, es Tevi mīlu!”. Šis telefons gāja no rokas uz roku un šo SMS visi lasīja neskaitāmas reizes un raudāja – pilnīgi visi. „Ja Tu izdzīvosi – atceries, es Tevi mīlu!”. Lūk tā ir mātes mīlestība.
