Tavs ķermenis. Jā, tas pats, kurā tu tagad sēdi. Tas glabā interesantus noslēpumus un trikus, par kuriem tu nemaz nezināji.
Tavs ķermenis to spēj, bet tu pat nezināji31
1254
2
Vai atceries filmu „Plēsoņa”? Tad jau tu zini, ka tam citplanētietim bija iemontēta speciāla pašiznīcināšanās sistēmas, kas tika realizēta ar kodolsprādziena palīdzību. Arī tevī ir šāda sistēma. Patiesībā tevī ir miljardiem šādu bumbu un tās katru dienu sprāgst – tās ir tavas šūnas. Ieprogrammēta šūnu nāve jeb apoptoze – tā to sauc medicīniskā terminā. Apoptozes uzsākšanās process ir ierakstīts ikvienas šūnas DNS materiālā, un noteiktā šūnas dzīves posmā šis process tiks ieslēgts un tā veiks pašnāvību. Šis process mikrobioloģiskā līmenī ir ļoti elegants un skaists, jo tādā veidā netiek ietekmētas blakus šūnas. Apoptozes veidā tevī katru dienu pašiznīcinās vismaz 50 miljardi šūnu, taču šūnu dalīšanās procesa laikā vietā nāk tikpat un vēl vairāk šūnu.
Kā jau ar jebkuru procesu mūsu organismā, apoptoze var noiet greizi. Pārāk daudz apoptozes var gandrīz pilnībā iznīcināt kādu orgānu, piemēram, dažu slimību gadījumā tādā veidā iznīcinās muskuļšūnas un rodas to vājums. Pārāk maz apoptozes var izraisīt nekontrolētu šūnu dalīšanos un rezultātā audzēju. Mūsu organisms ik dienu atrod vidusceļu starp šīm galējībām un nodrošina to, ka mūsu apziņa turpina eksistēt ķermenī. Vai es teicu apziņa? Kas tas ir?
Ja tev palūgtu izskaidrot, kas ir apziņa, ko tu atbildētu? Daudzi no pasaules gudrākajiem prātiem ir centušies uz to atbildēt, taču neveiksmīgi. Lielākās grūtības sagādā tas, ka apziņu nav iespējams ar kaut ko salīdzināt. Tā ir viena un tā ir tava, tu neesi piedzīvojis citas apziņas, tādēļ nevari savējo ar tām salīdzināt. Tikpat liela problēma ir mūsu subjektīvā pieredze, piemēram, krāsu, garšas un emociju pieredze. Ja tu nekad nebūtu redzējis sarkanu krāsu, tad nekādi vārdi nespētu tev sniegt priekšstatu par to. Vienīgais veids, ka saprast sarkano krāsu, ir to pieredzēt. Taču mēs zinām, ka apziņa veidojas smadzenēs. Kā tā veidojas? Tas ir visu zinātņu pamatjautājums, jo, pētot pasauli, mēs cenšamies izskaidrot arī sevi. Par laimi ar smadzenēm ir saistīts kāds orgāns, kuru mēs izprotam daudz labāk. Tās ir mūsu acis.
Acis ir tavi mazie lodziņi uz plašo pasauli. Taču šajos lodziņos ir plankums. Acs iekšienē pašā aizmugurē ir tīklene, kas sastāv no gaismu uztverošām šūnām. No šīm šūnām atiet tievi nervi, kas satiekas viena noteiktā vietā un izveido acs nervu, kas tālāk sūta informāciju uz smadzenēm. Acs tīklenes daļā, kur satiekas mazie nervi, nav gaismu uztverošas šūnas. Šo vietu sauc par aklo plankumu. Ikdienā mēs nejūtam šo aklo plankumu, jo smadzenes to kompensē, izmantojot informāciju par attiecīgo redzes lauku no otras acs. Taču tev ir iespēja pašam atrast savu aklo plankumu. Redzi kustīgo gifu augšā? Pieliecies nedaudz tuvāk ekrānam, aizsedz labo aci un ar kreiso aci skaties uz krustiņu. Ar perifēro redzi tu pamanīsi sarkano aplīti, kas kustās uz krustiņa pusi. Kādā brīdī aplītis pazudīs un tieši šī ir tā vieta tavā kreisajā acī, kur atrodas aklais plankums.
Šādā veidā smadzenes apmāna pašas sevi, lai nodrošinātu pareizu realitātes uztveri. Taču smadzenes ir viegli apvest ap stūri. Vai tu varētu sev likt domāt, ka esi veidots no metāla? Kāds eksperiments, kuru tu vari veikt kopā ar kādu arī pats, to lieliski pierāda. Tev vajadzēs kādu kartona gabalu, āmuru un metālisku priekšmetu, pa kuru uzsitot rodas tā raksturīgā skaņa. Iekārtojies kā tas ir redzams attēlā un liec kādam ar āmuru viegli sist tev pa roku. Attēlā nav redzams, taču paralēli tev ir jādzird āmura sitiena skaņa pa metālu (to var veikt kāda trešā persona vai arī tos var iepriekš ierakstīt). Galvenais noteikums – lai ikreiz, kad tu sajūti āmura sitienu pa roku, tu dzirdētu arī raksturīgo metāla skaņu. Aptuveni 1 – 2 minūšu laikā tev sāks likties, ka roka kļūst mazāk jūtīga, ļoti smaga un cieta. Tu būsi piemānījis savas smadzenes, liekot tām domāt, ka esi metālisks kā Dzelzs Cilvēks. Tas parāda, cik ļoti mūsu smadzenes spēj izmainīt priekšstatu ne tikai par apkārtējo pasauli, bet pat par mūsu pašu ķermeni.
Iespējams, visdramatiskāk šo ietekmi var novērot pseidociēzes jeb fantoma grūtniecības laikā. Būtībā tas ir stāvoklis, kad cilvēks izjūt visus ar grūtniecību saistītos simptomus, taču patiesībā nekāds embrijs cilvēkā neaug. Šis stāvoklis var piemeklēt gan sievietes, gan vīriešus. Viss norit kā parastas grūtniecības laikā – sāk augt vēders, sievietēm apstājas mēnešreizes, palielinās krūtis, cilvēks jūt sava fantom bērna kustības, ir raksturīgais rīta nelabums. Šīs pazīmes var ilgt pat visus 9 mēnešus, ja cilvēks nevēršas pie ārsta. Parasti beigās sākas pat dzemdību sāpes un kontrakcijas. Šī stāvokļa cēlonis ir tīri psiholoģisks. Iedomu un vēlmju cēlonis šajā gadījumā ir tik spēcīgs, ka smadzenes dara visu (tajā skaitā izdala hormonus), lai tās atbilstu realitātei.
Taču realitātē ir daudz tādu lietu, kuras tavas smadzenes neuztver. Vai tu vari iedomāties sarkanzaļu krāsu? Vai dzeltenzilu? Šīs krāsas eksistē, taču tu tās neredzi, jo tavā acs tīklenē atrodas tā saucamie „oponentie neironi”. Tie iedegas, kad tos stimulē sarkanā krāsa, bet tie tiek atslēgti, ja tos stimulē zaļā krāsa. Līdzīgi dzeltenā krāsa liek „iedegties” noteiktiem oponentajiem neironiem, bet zilā krāsa tos inhibē jeb atslēdz. Tā kā vienlaicīgi šie neironi nespēj reaģēt gan uz vienu, gan otru krāsu, tad mēs nespējam ieraudzīt ne sarkanzaļo, ne dzeltenzilo krāsu. Parasti nevaram...
1983. gadā veikta eksperimenta laikā tā dalībniekiem rādīja tādus attēlus kā augšā. Tika īpaši piedomāts pie tā, lai gaisma no katras krāsu strīpas vienmēr trāpītu vienās un tajās pašās šūnās tīklenē. Pēc kāda laika dalībnieki apgalvoja, ka robeža starp krāsām (starp zaļo un sarkano, un dzelteno un zilo) sāk izplūst. Kaut kādā veidā oponento neironu efekts tika apiets, un cilvēki apgalvoja, ka redz krāsas, kuras nekad iepriekš nebija redzējuši – attiecīgi sarkanzaļo un dzeltnzilo.
Arī pēdējos gados veiktie eksperimenti ir pierādījuši šo krāsu eksistenci, taču nav līdz galam skaidrs kādā veidā cilvēks tās uztver. Iespējams, tev izdosies ieraudzīt šīs krāsas. Atver augšējo attēlu jaunā cilnē un koncentrējies uz robežu starp zaļo un sarkano krāsu. Centies nemirkšķināt acis un nekustināt galvu, jo tad efekts uzreiz izzūd. Ja tev izdodas ierauzīt sarkanzaļo krāsu, padalies komentārā.
Tas tikai pierāda, ka tavs ķermenis spēj paveikt daudz vairāk nekā tev šķiet. Vēl viena interesanta, bet ne visiem piemītoša spēja, ir redzēt skaidri zem ūdens. Atver acis, peldot zem ūdens, un tu sapratīsi, ka viss izskatās daudz miglaināks nekā parasti. Tas ir tādēļ, ka ūdenim piemīt līdzīgs blīvums kā šķidrumiem tavās acīs. Rezultātā nenotiek ierastā gaismas staru laušana, kas ļauj attēlam veidoties skaidram. Taču pasaulē ir grupiņa cilvēku, kas zem ūdens spēj redzēt tikpat skaidri, kā virs ūdens. Moken ļaudis dzīvo Taizemes dienvidu daļā un Birmā. Šie ļaudis spēj skaidri saskatīt objektus pat 22 metru dziļumā. Viņu kultūrai ir raksturīga pārtikas iegūšana no jūras dzelmes, tādēļ jau kopš bērnības Moken ļaudis nirst zem ūdens. Rezultātā viņu acis izmainās strukturāli, kas ļauj gaismas stariem lūzt kā parasti un nodrošināt skaidru redzi. Salīdzinot Moken bērnus ar Eiropiešu bērniem, atklājās, ka Moken ļaudis zem ūdens redz pat divas reizes skaidrāk.
Tas arī ir viss, ko es vēlējos jums pastāstīt šajā rakstā. Protams, cilvēka ķermenis vēl glabā daudz noslēpumus un interesantas lietas, par kurām es labprāt pastāstītu, taču baidos, ka esmu jau aizrunājies. Līdz nākamai reizei un palieciet tikpat stilīgi kā tagad!
parasti katrs redz kko citu kad nav konkrēta materiāla,bet pat šajā gadījumā redzējums sakrīt.
