Rēta, kas nesadzīs - Maxima272

Es nezinu kā uzrakstīt vai pastāstīt tās sāpes ko pašlaik jūtu! Tāda sajūta ka esmu nonākusi, kādā šausmu filmā,neticu,ka tas notiek ar mani! negribu tam ticēt! Runa ir par Maximas jumta iebrukšanu un daudzajiem cilvēkiem,kas zaudējuši dzīvību,manu mammu ieskaitot. Viss kas no viņas palicis ir tikai atmiņas !Ap četriem Ceturtdienas vakarā zvanīju mammai un jautāju, kur viņa ir viņa man atbildēja ka jau braucot mājās,pa ceļam vēl veikalā ieskries veikalā, viņa apsolīja ka tas būs ātri, tā nu es viņu cītīgi gaidīju, pēc apmēram stundas zvanīju atkal, mamma atbildēja teica,ka jau drīz iešot uz kasēm, vēl šis un tas jāpaņem,kurā veikalā viņa bija to nu es nepajautāju,tāpēc biju dusmīga un sāku bļaut, ka viņa man apsolīja drīz būt mājās, bet stunda jau pagājusi! ar dusmām nometu klausuli,ap 6 vai 7 mans tētis pārnāca mājās un jautāja kur mamma, es atbildēju, ka veikalā tētis ar šausmām acīs prasīja,kurā es nezināju ko atbildēt tāpēc uzbļāvu kā lai es to zinu, viņš uztraucies man pavēlēja viņai tulīt pat zvanīt, es zvanīju pusstundu no vietas ne mazākās atbildes, tētis teica ka lai taisos, brauksim pakaļ mammai, torreiz vēl nezināju, ka vairs mammai pakaļ nekad nebraukšu. Kad nonācām, manas acis redzēja briesmīgāko skatu, viss Maksimas jumts sabrucis, daudz cilvēku un glābēju, tētis pavēlēja lai vēlreiz zvanu mammai, bet arī tagad viņa neatbildēja, tētis devās pie policistiem un teica ka viņa sieva esot iekšā, viņi pavēlēja mums doties uz vietu,kur jau stāvēja citi cilvēki, visi kā viens raudāja, es vēlreiz zvanīju, bet man neviens nepacēla..tētim jautāju ko mēs tagad darīsim, viņs man mierīgi atbildēja ka gaidīsim un cerēsim uz to labāko. Tā nu mēs gaidijām2 stundas no vietas, kā visi pārējie,citus nesa zilos maisos citus veda uz stalažām. atceros man blakus stāvēja, kādaveca sieviete un brīdī kad parādijās mediķi ar stalažāmuz kurām gulēja jauns vīrietis,vecā omīte iebļāvas mans dēliņš! ar asarām acīs viņa bļāva! man tētis ieteica braukt mājās, teica ka drīz ar mammu būšot mājās, un tadmēs visi ēdīsim vakariņas!.mājās es laikam noģību vai aizmigu, es neatceros bet mani pamodināja telefona zvans ap 4 no rīta, tas bija vecākais brālis teica lai atvedot viņiem ko ēdamu, es skrēju uz virtuvi un paņēmu visu nepieciešamo, mamai arī paņēmu līdzi kādu sviestmaizi. Skats bija vēl drausmīgāks tagad visa maksima bija sabrukusi,ja pirms tam bija tikai maza daļiņa, tad tagad viss jumts!......mans tētis ar vecāko brāli pavadija visu nakti stāvot un gaidot kādas ziņas no policistiem,mēs neviens nezaudējām cerību, līdz tas brīdis pienāca, manu mammu izveda iesaiņotu zilā maisā,sākumā domājām ka tā ir kāda kļūda vai pārpratums varbūt sajauca, tētis pieprasīja parādīt līķi,viņš teica ka vēlas pārliecināties, mūs pasauca malā un teica ka tas būs ļoti nepatīkams skats, un man labāk būtu to neredzēt, bet es uzstāju ka vēlos! un tad tas notika, man zeme zem kājām pazuda, es nevaru aprakstīt tās sajūtas,kas mani pārņema ieraugot mātes sadragāto ķermeni, galva vienās asinīs, seju gandrīz neatpazinu, viena kāja sķība un galīgi greiza,es sāku bļaut un skrēju prom, mans brālis man skrēja pakaļ un centās mierināt,bet es vēl aizvien neticēju,turpināju zvanīt mammai, un teicu brālim ka tulīt viņa atbildēs,tulīt tikai jāuzgaida, arī brālis sāka raudāt un teica viņa neatbildēs! tu nesaproti viņas vairs nav! tu dzirdi beidz! es sāku kliegt un bļaut ka viņs mammu nemīlot un nesaprotot ko viņš man tagad saka! es skrēju prom,tālu prom es negribēju nevienu redzēt, es gribēju aizskriet prom no tā visa! bet kur tu aizskriesi? apkārt vienīgi ugunsdzēsēju mašīnas, ātrās palīdzības un militārās mašīnas un cilvēki daudz cilvēku, daži raudāja, daži sauca cilvēku vārdus,bet daži vienkārši stāvēja un ar asarām acīs skatijās uz zemi, daži arī lūdza dievu ar asarām acīs! es sabruku zemē un sāku raudāt es kliedzu, un tad man pienāca klāt kāda sieviete piecēla mani un aiznesa uz kautkādu mašīnu iedeva man segu un siltu tēju, un protams daudz jautājumu un mierinājumu, es neko neatceros no tā! un vai ir jēga? vienīgais kam ir jēga ir tas,ka man vairs nav mātes! un pēdējie vārdi viņai, bija brauc mājās es gribu ēst! nekad vairs nekas nebūs kā agrāk,es nekad tam netikšu pāri! manī valda tāds tukšums un šausmas, viss mans ķermenis raud! izskau dziļāko līdzjūtību visiem kuri zaudējuši savus tuviniekus, un visiem tiem kuri jūtas tāpat kā es! ĀMEN