Pamesta sala Ņujorkas vidū72

Šī ir auditorija no skolas, kas bija paredzēta ieslodzītajiem jauniešiem. Sala bija diezgan neatkarīga, paši saražoja tvaiku, elektrību, ierīkoja telefonu un ugunsdrošības signalizāciju. Piegādāt vajadzēja tikai pārtiku un ūdeni.

Lai novērstu mājokļu deficītu pēc kara, uz salas tikai izveidotas mājvietas veterāniem un viņu ģimenēm. Mājokļu deficīts beidzās ap 1952. gadu. Veterāni pameta salu, galvenokārt tāpēc, ka prāmju satiksme no salas līdz pilsētai bija neefektīva un dārga.

Pēdējais slimnīcas posms bija tās pārveidošana par nepilngadīgo rehabilitācijas centru. Jaunieši - narkomāni bija spiesti izturēt bez medikamentiem vai citiem līdzekļiem. Viņi bija ievietoti tukšā telpā, kurā atradās tikai matracis un spainis ar putru, līdz tika uzskatīts, ka viņi ir izārstēti.

Riversaidas slimīcā uzturējās arī bēdīgi slavenā Marija Mallona, kura tika nosūtīta pret pašas gribu 1915. gadā. Viņa tur uzturējās trīs gadu desmitus, līdz savai nāvei. Viņa bija pārliecināta, ka ir inficējusi 51 cilvēku, tai skaitā, trīs no tiem gāja bojā, kamēr viņa slimnīcā strādāja par pavāri. Mallona bija pirmā, kas pārnēsāja bezsimptomu vēdertīfu, kas jebkad ir identificēts medicīnas zinātnē.

[par šo dāmu, kādu dienu uzcepšu atsevišķu rakstu]

Sākumā bija ļoti grūti atrast ārstus, kuri vēlētos strādāt šajā slimnīcā, dažreiz pat gadījās, ka strādāja arī "nelegālie" ārsti. Ziemas bijas visbriesmīgākās. Ogļu apkure īsti nedeva nekādu siltumu, kā arī sliktie laika apstākļi liedz prāmim mērot ceļu līdz salai, lai nogādātu pārtiku un ūdeni, izraisot trūkumu. Apstākļi mazliet uzlabojās pēc pirmajiem 16 gadiem, taču bailes no salas, pacientiem un imigrantiem, nekur neizzuda.

1963.gadā slimnīca pārtrauca savu 11 gadus ilgo, eksperimentālo narkotiku programmu ar nepilngadīgajiem pārkāpējiem. Lai gan kopš tā laika, neviens nav atradies uz salas, tā joprojām ir izolēta apmeklētājiem. Taču šad tad, tur mēdz iemaldīties kāds noziedznieks, neapzinoties saslimšanas risku, lai izvairītos no atpazīšanas. Gar salu patrulē arī bruņota krasta apsardze. Dažas salas ēkas ir dabiski izdemolētas, t.i., korozija un nolaistība.

Eksperimentālā narkotiku ārstēšanas nepilngadīgajiem aizsākās 1950. gadā un ideja bija, lai novērstu jauniešiem, sodāmību cietumā sistēmās. Uz salas nepilgadīgie dzīvoja pēc stingras skolas režīma. Jaunieši uzturējās paviljonā, kas ticis uzcelts 1943. gadā, kurš bijis paredzēts tuberkalozes slimniekiem. Šijās zāles, kurās reiz uzturējās 100 zēni un 50 meitenes, nu ir iestājies kapa klusums.

Šo tekstu uz sienas ir rakstījis, kāds jaunietis, kurš ārstējās no narkoatkarības. Kā sodu par sienu aprakstīšanu, puisi pret paša gribu ievietoja vienā palātā ar karantīnas slimniekiem. Abos gadījumos ir ļoti maza iespēja izārstēt kādu no pacientiem. Taču aiz visa tā slimnīcā valdīja, slikti apstākļi, korupcija un ļaunprātīga izmantošana.