Es nekad neaizmirsīšu to mirkli, kad es atvilku manu piedurkni un pirmo reizi viņai pieskāros. Neviens kažoks līdz šim nebija licies mīkstāks. Jo vairāk es viņu paijāju, jo vairāk viņa murrāja. Un jo vairāk viņa murrāja, jo vairāk man gribējās raudāt prieka asaras. To dienu es ar viņu pavadīju vairāk kā stundu. Tu zini to sajūtu, kad vairākas stundas esi bijis izsalcis un beidzot tiec klāt pie sava mīļākā ēdiena? Mana dvēsele bija izsalkusi pēc Kanēlītes mīlestības. Tik izsalkusi, ka es nespēju apstāties. Manas kājas kļuva nejūtīgas no sēdēšanas pie viņas. Es gribēju skaļi kliegt, smieties un raudāt. Pēc laika man iestājās panika. Es nevarēju beigt domāt par to, ka vienīgais iemesls, kādēļ viņa kļuva tik maiga, ir tāpēc, ka viņa drīz mirs.
Taču es kļūdījos. Tagad ir pagājis apmēram mēnesis, kopš Kanēlītei beidzot atkal ir dzīve. Tajā rītā siena, ko viņa bija uzbūvējusi starp mums un viņu pašu, tika nojaukta. Un tad vairs nebija atpakaļceļa. Kaķi tā mēdz darīt, es nezināju. Tagad pilnīgi visi viņu glāsta.