Neveikli brīži82

Raudāšana visu priekšā. Vienalga, vai tu nokriti spēļu laukumā, piecūkoji bikses vai tiki pieķerts zogot, visiem bērnībā gadās mirkļi kad asaras un puņķi šķīst pa visām malām un viss ko tu spēj izdot ir niecīgas gaisa sūkšanas skaņas un vaidi, protams, lai būtu jautrāk, tam obligāti ir jānotiek visu draugu priekšā. Protams pēc incidenta tavs labākais draugs kādu stundu ar tevi nerunās kā arī visi izvairīsies. Visticamākais, tāpēc, ka bērni nezin, kas ir cieņa, ko daudzi arī turpmākajā dzīvē neiemācās.

Kad tev saceļās spēļlaukumā. Kad esi mazs, raķete ir kā vētra, kas pārsteidz nemanot un ir kā neapstādināms spēks, kas atstāj tevi bezspēcīgu, līdz nav norimusies. Tava vienīgā vēlme ir lai tas notiktu vietās kur nav cilvēku un ja nav piemērotas bikses vai šorti, „aizbāz aiz jostas” metode arī neder. Tu esi spiests neveikli un cerot, ka neviens nemanīs aizklibot līdz tuvākajai vietai kur apsēsties. Bet diemžēl visi šo gaitu var atpazīt un pārējie bērni, lai ko arī viņi darītu, pēkšņi apstājās, skatās uz tevi kā bariņš japāņu tūristu un rāda ar pirkstiem, līdz kāds mazais, kuram vecāki mājās nepievērš pietiekami daudz uzmanību iebļaujas: „viņam sacēlās” un vēl piebilst „kas par pediņu”.

Nemanāmi Tu ar kādu sakasies un jūs izlemjat izkauties pēc stundām , ko nezin kādā veidā uzzin visa skola. Tavi draugi, kuri nekad mūžā nav kāvušies, pēkšņi savas cīņas prasmes sāk dalīt ar tevi. Pēc sundam, kad esi nonācis norunātajā vietā sākās ceremoniālā „nosauc otru par pediņu” daļa, kur pirmās 10 minūtes norit ar nejēdzīgiem apvainojumiem. Bet ja jau esiet savākušies un vēl tik liela publika bļauj „iep*s viņam”, nākās arī kauties. Tu savelc roku dūrē un raidi to sava pretinieka virzienā kā granātu zem ūdens, tā piezemējas kaut kur netālu no pretinieka sejas un cīņa pārvēršas par drēbju plēšanu un vārtīšanos pa zemi ar super sarkanām sejām. Pēc aptuveni 20 sekunžu vērošanas kā mazie cīnās, kas vairāk atgādina divu kāmju pārošanos, kāds pamana nejaušu pieaugušo 200 metru attālumā un pūlis izklīst.

Apčurāšanās/apkakāšanās. Lai gan pašam šī problēma, cik sevi atceros, nav piemeklējusi, tomēr tualetes apmeklējumu organizēšana bērnībā ir diezgan sarežģīta. Vēl nesen gadījās redzēt kādu mazo, kurš skrēja biksēs iebāzis roku un turot savu mazo draugu kā viņa tēvs tur dārza šļūteni kad negrib lai pa to tek ūdens. Jebkurā gadījumā, nav nekas sliktāks kā saprast, ka tikko esi apčurājies vai apkakājies. Problēma ir, ko darīt kad saproti, ka esi piesmērējis savas bikses publiski. Vairums bērnu vienkārši sastingst un izliekas, ka nekas nav noticis līdz prāts izskrien cauri pāris variantiem, kuri ir: 1.) Vienkārši sēdēt un izlikties, ka nekas nav noticis, tad kāds ierunājas: „kas tā par smaku” un tu novel vainu uz kādu nuģīgāku sīko. 2.) Sāc raudāt. Kaut gan pārsvarā šie abi varianti apvienojas.

Pieķert savus vecākus nodarbodamies ar seksu . Pāris lietas dzīvē ir biedējošākas par jautājumu mātei, vai var atvērt jaunu brokastu pārslu paku. Viena no tām ir redzēt kā tēvs liek savi piebriedušo locekli tavā mātē. Domājams, ja noziedzniekiem liktu skatīties viņu vecāku aktu, noziedzības līmenis pamatīgi pamazinātos. Sliktākā daļa ir kad tavi vecāki tevi pamana un šokā cenšas pagrābt kaut ko lai aizsegtos.   Šis var atstāt traumu uz mūžu un neveiklu sajūtu iet vecāku guļamistabā..

Tikt pieķertam masturbējot. Šausmas, asinis stindzinošs terors izšaujas cauri tavam ķermenim, kad māte ienāk tavā istabā kad tu masturbē un aizskalo jebkuru prātīgo domu no tavas galvas. Diemžēl, viss, kas tev palicis ir pāris nožēlojamas frāzes, kuras tevi, diemžēl neglābj „woah, tīrīšana! Mazgāju, pagaidi! Nē, es neko...! Stulbās bikses iesprūdušas, nevaru uzvilkt! Šīs jaunās apenes par mazu!” Protams, ja tava māte ir hipijs, tad viņa protams tev centīsies iestāstīt, ka viss ko dari ir pilnībā normāli bet visticamākais, ka māte vienkārši izliksies, ka nekas nav bijis, tik dažreiz uz tevi skatīsies ar debīlu smaidiņu un tu jutīsies neērti..