Tā, kā labu laiku dzīvojos Rīgā, ir sanācis bieži vien mainīt savas dzīvesvietas, esmu labu laiciņu arī padzīvojies pa dažādiem Rīgas rajoniem un lielā mērā izbaudījis to piedāvātās ekstras. Gribētos nedaudz padalīties par saviem iespaidiem un ieteikumiem, tiem, kam Rīgas ielas ir kas jauns.
p.s. nenormatīva leksika
Kriminālā Rīga ( 1. daļa)45
Pļavnieki ir riktīgs postpadomju perēklis, lielākoties pa vasaras atvērtajiem logiem skan kāda "Ņušas" vai "Noggano" dziesma un pie mājas stāv pieparkotas fāterlandes deviņdesmito gadu tačīlas. Krimināls Pļavniekos lielākoties saistās ar sīko huligānismu - sīkas sādzības, vandālisms, mātes valodas lietošana, urinēšana utt. Pļavniekos ir vairāki spoti, kur jaunatne mīl nedēļas nogalēs atpūsties. Viena no labākajām vietām uz kuru iesaku aizdoties ir Klubs24 uz Ulbrokas ielas. Tur droši var prasīt pēc bezmaksas stomatoloģijas un treniņiem pieturu demolēšanā. Atstāt autiņu, kas ir jaunāks par 2000 gadu uz ielas ir labākais ko Tu vari izdarīt. Pirmās nedēļas laikā manu mašīnu apspēra divreiz, taču iecienīti šeit ir parktroniki, spogulīši, oriģinālās uzlikas utt, viss kas nav piesiets. Problēma šeit ir arī tāda, ka mašīnu praktiski viens otram liek uz galvas, un tas garnadžiem vakaros ir kā saldais ēdiens. Protams, ir arī savi tirdziņi, man, piemēram, pie sirds mīļš ir Lubančiks, savus naktī pazudušos kalpakus, droši var iet meklēt uz turieni un citiem pārdošanā esošajiem mobīlajiem ir arī vairāki neatbildēti zvani, tas tā, lai klients redzētu, ka tie darbojās.
Vecie krabji parasti piedzeras uz Ulbrocenes esošajā pagrabiņā, tad piemīž visus pagalmus un no rīta atlūst puķudobēs. Lielākoties kontingents ir krievu tautības.
Āgenskalns, manuprāt, ir kolorītākais no visiem trim. Visa kustība rosās ap tirgu un atsevišķām takām. Bomži, čavas, prostitūtas, publiskās dušas un kas te cits tik nav. Āģītī zog arī ne tikai ārējās mašīnas ekstras, bet arī salvešu paciņu no priekšējā paneļa. Vakaros ir slimīgi kluss, kas vien biedē pa turieni staigāt. Zaļā lapa vakaros pārvēršas par mazo Lasvegasu sausā likuma laikā un lai nopirktu košļenes ir jāpārkāpj pāri vismaz trim kritušajiem un jāatkaujās no čigānu piedāvātajām smaržām un citām ekstrām. Otrais tramvajs vispār ir atsevišķas sarunas vērts, pat tad, kad vakarā viens pats brauc mājās, noteikti iekāps kāds zīle, kurš apsēdīsies tieši Tev blakus, izvilks savu kurkuļu pilno pudeli, piedāvās normāli iesmelt un runās ar tādiem nokrišņiem , ka brīžiem, Tev šķiet, ka labāk būtu dzert to viņa žļerbu, lai tikai šams aizvērtos. Iesaku vakaros pastaigu gar dzelzsceļu.
Bolderāja ir viennozīmīgi vismīzīgākais no visiem četriem rajoniem. Naktī no pieturas es burtiski skrēju, lai tiktu mājās, vairumā ielu valda kapitāla tumsa un apkārt klejo suņi. Maksimkas rajons ir Bolģika esence un policijas iecirknis tur ir formāli, jo pačurāt pie viņu durvīm iet katrs otrais siņka. Ievērības cienīgs ir arī "Rahmandu", tā ir neliela bodīte, kur tantiņas visu nakti iet nodot pudeles un man liekas, ka viņas varētu būt gruzīna slepenās spiedzes. Bolģiks ir arī viens no reālākajiem rajoniem, kur dabūt pa tarbu, piemēram asām izjūtām iesaku aiziet uz Klondaiku un paprasīt, lai bārmene pārslēdz uz Latvijas Radio 2. Dzert ar pilnīgi nezināmiem kaimiņiem ir normāli un atteikšanās no viņu labestības ir necieņas izrādīšana. Un naktī kad ej pāri sliedēm, skaties divreiz, citreiz mašīnists Gena aizmirst ieslēgt vilcienam gaismas. Trešais autobuss arī ir atsevišķas sarunas vērts, kad pēcpusdienā siļķu mucā dodies uz mājām, neaizmirsti pie sevis piesiet visu, kas Tev ir, pat šķiltavas.
Turpinājums sekos.