Pirmais septembris vairs nav aiz kalniem un kamēr vieni steidz gādāt klades un tādas lietiņas, es esmu tas cilvēks kam labpatīk nosnausties un cerēt, ka zombiju apokalipse atcels šo pasākumu. Hey... bez kritikas,. Pats pirmais raksts un tam ir nepieciešama drosme!
Un te nu sākas tas laiks, kad kafija ir ūdens vietā. Es nesaku, ka tas ir dēļ mājasdarbiem, lielākoties, es parasti nespēju pierast jaunā režīma un gulēt eju ap diviem. Esmu vienīgā, kas matemātikas stundas uzskata par labu laiku (vai varbūt vietu?) kur pagulēt?
Un, protams, skolas soma. Ja tu ņem līdzi pilnu komplektāciju, tad tavi pleci atkal izjūt šo, brīnišķīgo, gravitāciju, bet ja ir vēlme nesamocīt muguru, tad varētu iztikt bez grāmatām.... Un kladēm... Un pašas somas... Un ja tā ņem, tad varbūt, varētu iztikt bez skolas?
Pusdienas pārtraukums ir mana mīļāka pusstunda, kas pavadīta skolā, (un iespējams, arī produktīvākā) bet iedomājoties par kotletēm, kas veidotas no nezināmas izcelsmes gaļas un neizvārītiem rīsiem, es instinktīvi notrīsu. Kāds vēl nav saindējies no šīm varžu astītēm un sikspārņu kājiņām?
Ak... Ko tik noderīgu mēs neiemācamies skolā? Manuprāt, puse tur mācītā ir pilnīgi lieka. Pajautā, kādam, kurš skolu pabeidzis pirms 20 gadiem, ko viņš atcerās no tur mācītā? Nē, es nesaku, ka skola ir nenoderīga, tur tiek apgūti dzīves pamati (Bļāviens! Es pašlaik izklausos pēc viena no tiem padomu žurnāliem jaunajām māmiņām), bet ir vērts padomāt, kas no tā patiesi noderēs?
Mūsu mīļie klasesbiedri. Ak, kā man viņu nepietrūka. Patstāvīgais troksnis klasē un nokaitinātas skolotājas. Lieki piebilst, ka esmu nonākusi nevis klasē, bet gan zvērudārzā. Hmm... Diez es vienīgā cīnos ar popularitāti?
nu tas visās skolās, bet nu garšo pasakaini mūsu skolā un maksā arī centus, tā kā mana skola ir paradīze. 
