Katram otrajam cilvēkam, kuru ikdienā satieku, ir tetovējums - gan pašā redzamākajā vietā, gan kaut kur apslēpts. Tetovejumi mums laikam jau kaut kādā veidā liek justies atšķirīgiem no citiem, jo, teiksim, "divas rokas un divas kājas normālos apstākļos ir visiem, bet kāja ar tieši tādu tetovējumu tieši tajā vietā ir tikai man".. tā varētu domāt un argumentēt vecāki savu bērnu tetovēšanu. Protams, neapšaubāmi liela daļa tetovējuiem piešķir nozīmi - piedzimst bērns, un tam par godu uztetovē sen kaut ko uz kādas no ķermeņa daļas, vai arī savu horoskopa zīmi, mīļotā cilvēka vārdu, kādu datumu vai vienkārši kaut ko, kas tieši tam cilvēkam kaut ko simbolizē.
Bet, kā tur īsti ir, jums, kas šito lasa, un jums, kam ir tetovējums - vai jūs nekad neesat aizdomājušies par to, kā jūs ar savu tetovējumu izskatīsieties vecumdienās?! Protams, tā ir katra brīva izvēle - taisīt vai netaisīt tetovējumu, bet, tikai pēc daudziem gadiem, sasniedzot nosacīto "briedumu" un zolīdu vecumu, tikai tad sāc aizdomāties par to, vai tā tava tetovējumu tiasīšana bija laba doma. Satetovē dažādas rupeklības uz redzamām ķermeņa daļām un iepsējams zolīdu darbu vairs nekad nedabūsi.. bet tas jau tikai tād sdumš pieņēmums, jo neapšaubāmi liela daļa cilvēku, kas ir uztaisījusi sev tetovējumus, par tiem nekad nenožēlo, tikai priecājas un sansiedzot "opīšu" un "omīšu" vecumus tikai tos vēl vairāk papildina.
Dodu jums priekštatu iekš 20 sievietēm un vīriešiem, sasnieguši pensiju vecumu, kuri lepojas ar saviem tetovējumiem, un kuri rāda, ka nekas traks ar šiem tetovējumiem gadu gaitā nav noticis - zīmējumi un uzraksti izskatās tieši tā, kā pirms ļoti daudziem gadiem rakstīti.
