>>REAKCIJA ILGSTOŠA STRESA APSTĀKĻOS<<
Gadsimtu garumā cilvēks ir cīnījies par izdzīvošanu un atradies nemitīgā stresa stāvoklī. Tieši indivīda spēja pielāgoties fiziski un mentāli ir ļāvusi izdzīvot cauri grūtajiem laikiem tad, kad citi padevušies un miruši. Stresa apstākļos ķermenis pielāgojas un ieslēdz dažādus mehānismus, lai nodrošinātu izdzīvošanu. Taču ir jāiemācās kontrolēt šos mehānismus un likt tiem strādāt Tavā labā nevis pret Tevi.
Zaudējot kontroli pār šiem mehānismiem, viss kļūs tikai sliktāk. Jāatceras, ka nav jākaunās no sevis un citiem par to, ka spēcīgāk izpaužas kāda no tālāk minētajām reakcijām, jo pamatā to mērķis ir nevis apkaunot Tevi, bet pasargāt, lai maksimāli izvairītos no apdraudējuma.
# Bailes.
Bailes ir ķermeņa atbildes reakcija uz draudīgiem apkārtējiem apstākļiem, kas var izraisīt slimību, ievainojumus un nāvi. Bailes spēj piemeklēt pat it kā labi sagatavotus indivīdus. Izdzīvošanas situācijā bailes Tevi var motivēt būt uzmanīgam, lai izvairītos no bīstamām, veselību un dzīvību apdraudošiem apstākļiem. Taču tās var arī Tevi paralizēt un pāraugt panikā, tādā veidā neļaujot Tev veikt iespējams pat izdzīvošanai svarīgākās darbības.
Nereti bailes visspēcīgāk izpaužas tad, kad saproti, ka Tu nekontrolē vairs situāciju. Ir svarīgi mācīties neļaut bailēm dominēt un spēt aktivizēt tieši to pozitīvo iedarbību attiecībā pret Tevi.
# Nemiers.
Baiļu blakus parādība ir nemiers. Tā kā ir dabiski baidīties, tad bailes izraisa iekšējo diskomfortu, kas izpaužas kā paaugstināta trauksmes un nemiera sajūta.
Kontrolēts nemiers liek Tev rīkoties līdz galam, vienmēr pārliecināties vai viss ir izdarīts pareizi, iegūt kontroli pār apstākļiem, kas apdraud Tavu dzīvību. Ja cilvēkam nebūtu spēja izjust nemieru, tad faktiski nebūtu nekādas motivācijas mainīt jebko savā dzīvē.
Taču zaudējot kontroli pār savu nemiera stāvokli, Tu vari viegli apmulst, var tikt apgrūtināta domāšana un lēmumu pieņemšana, jo Tavs prāts nemitīgi tiek bombardēts ar milzīgu informācijas daudzumu.
Izdzīvošanas situācijā nemieru kontrolēt var izpildot darbības un uzdevumus, kas samazina apkārtējo briesmu potenciālo ietekmi attiecībā pret mums. Mazinot nemiera sajūtu, tiešā veidā tiek mazinātas arī bailes.
# Dusmas un sarūgtinājums
Izdzīvošanas situācijā galvenais mērķis ir palikt dzīvam tik ilgi, kamēr tu sasniedz palīdzību, vai tieši otrādi, palīdzība sasniedz Tevi. Darbojoties, lai sasniegtu šo galveno mērķi, gandrīz neizbēgamas ir dažāda rakstura neveiksmes un kļūdas, piemēram, apmaldīšanās, svarīga ekipējuma nozaudēšana vai sabojāšanās, slikti laikapstākļi.
Atkārtoti saskaroties ar šīm problēmām, dusmu līmenis tikai kāpj. Esot šo sajūtu ietekmē parasti izpaužas impulsīva un strauja rīcība, neracionāli un vāji pārdomāti lēmumi.
Nekontrolējot šo sajūtu izpausmes un ietekmi uz sevi, rodas liels risks veltīgam liela daudzuma enerģijas patēriņam uz darbībām un lietām, kas reāli ļoti minimāli sniedz ietekmi uz kopējo izdzīvošanas progresu.
Tāpēc ir ļoti svarīgi jau laicīgi sākt mācīties dusmu kontroli un to ietekmes samazināšanu uz savām darbībām un lēmumiem.
# Depresija.
Nokļūstot krīzes situācijā tikai retais nebūs kļuvis kaut uz mirkli noskumis un sarūgtināts. Šim sarūgtinājumam ievelkoties attīstas depresija. Viena no bīstamākajām parādībām, kas apdraud jebkuru cilvēku pat ikdienas normālajā dzīvē.
Ja dusmu izpausmes nav palīdzējušas personai sasniegt savus mērķus, tad tas beigās noved pie personas emocionālas un fiziskas iztukšošanās un beidzas ar padošanos. Spēcīgi mainās arī domāšanas virziens, no sākotnējā "Ko es varu darīt lietas labā?" uz "Nekam vairs nav jēgas, es visu esmu izmēģinājis, nekas nestrādā.."
Tas nav nekas slikts - skumt par to, ka esi nokļuvis reālā SHTF (shit hit the fan) situācijā un domās kavēties pie saviem mīļajiem un tuvajiem, no kuriem šobrīd esi atrauts. Taču šajā brīdī no depresijas ir vēl izeja - atrast iemeslu, piemēram, jau minētos tuviniekus, lai saņemtos un censtos izdzīvot vēl vismaz vienu dienu.
# Garlaicība un vientulība.
Cilvēks ir sociāla būtne. Katram no mums ir nepieciešama sabiedrība. Lai arī ir cilvēki, kuriem atrašanās plašā sabiedrībā nepatīk, tomēr ir ļoti maz tādu, kuri vēlas būt vieni paši visu laiku.
Kā jau esi sapratis, izdzīvošanas situācijā ir liels risks nonākt izolācijā. Taču tas nebūt nav ļaunākais. Nonākot šāds apstākļos, cilvēks sāk izvērtēt un pārskatīt savas un citu vērtības. Nereti notiek personisko uzskatu mainīšana, tādā veidā mainot sevi arī kā personību.
Šīm sajūtām ir ļoti spēcīgs pozitīvais iespaids - tiek aktivizēta iztēle un radošums. Nereti tiek atklātas slēptās stiprās puses, kas ļauj tās realizēt, lai izkļūtu no šī brīža situācijas.
Taču zaudējot kontroli pār šīm sajūtām, tas var novest pie jau aprakstītās depresijas. Tādēļ ir svarīgi nemitīgi nodarbināt savu prātu.
# Vainas apziņa.
Visbiežāk vainas apziņa izpaužas tad, kad cilvēks ir viens no dažiem vai vienīgais reāli izdzīvojušais cilvēks pēc kāda nelaimes gadījuma. Nav nekas nosodāms, ja tiek apraudāti aizgājušie, īpaši grūti ir tad, ja tie ir tavi tuvākie cilvēki. Nereti izpaužas vainas apziņa par to, ka esi izdzīvojis, kamēr citi nav. Rodas domas par to, ka vajadzēja būt viņu vietā.
Taču ir jāspēj saņemt sevi rokās. Praksē daži izdzīvotāji ir spējuši saņemties un pārdzīvot grūtos laikus tāpēc, ka ir pieņēmuši nostāju "Es to izdarīšu to priekš tiem, kas to vairs nevar!" Tas vienlaicīgi kalpo arī kā spēcīgs motivators.
Ir muļķīgi padoties tāpēc, ka esi izdzīvojis. Pat ja esošo apstākļu iestāšanās reāli ir tieša izdzīvotāja darbības vai bezdarbības rezultāts, padošanās būtu lielākā traģēdija.
