Bizness Ziemeļkorejā12

– Visas šīs lietas, ar kurām tirgojās jūsu sieva, bija sastopamas arī valsts veikalos?

– Nekā no tā nebija un nav. . 

– Kad sieva sāka tirgoties, jūs vēl strādājāt valsts struktūrā? Kādā?
– Iekšlietu ministrijas sistēmā, vietējā iekšlietu daļā. 

– Bet kāpēc jūs atstājāt valsts darbu un pārgājāt biznesā?

– Mēs esam pieci cilvēki ģimenē, bija ļoti grūti dzīvot par oficiālo algu, bet nodarboties ar kaut ko citu, nepametot oficialo darbu, bija ļoti grūti. 

–  Oficiālā alga, tas ir cik? 

– Apmēram 3000 vonu mēnesī- tas ir 2-3 dolāri.

–  Bet kartiņas tomēr deva? 

– Jā, iekšlietu sistēmā deva. Un uz viņam pat varēja kaut ko saņemt. Rūpnīcās, piemēram,. par kartiņam sen jau pārtrauca kaut ko izsniegt vel  90- tajos gados. Bet iekšlietu sistēmā- kad no Ķīnas ienāca kukurūza un rīsi, tad tos izsniedza darbiniekiem. 

– Сik? 

– Standarta deva bija 700 grami graudu uz strādājošo, sanāca ap 20 kg mēnesī.

– Tas ir, būtībā ģimeni baroja sieva? 

– Jā, sieva. Jāsaprot, ka pie mums galvenokārt sievietes nodarbojas ar tirdzniecību, un pirmās iegāja privātajā biznesā. Vīrietim, lai varētu pieversties biznesam, kaut kā jārisina jautajums ar darbu valsts sektorā, tapēc, ka oficiāli līdz 60 gadu vecumam vīrietis nevar aiziet no darba. Pat nomainīt darbu ir praktiski neiespējami. bet sievietei ir tiesības būt majsaimniecei. 
 

– Kā jūs aizgājāt no policijas? 

– Oficiāli aiziet no darba nedrīkst. Bet formāli es atvaļinājos veselības stāvokļa dēļ. Es aizgaju pie pazīstama ārsta, iedevu viņam naudu un ārsts man iedeva izziņu par slimībām, kuras mani padarīja nederīgu turpmākam darbam.
Pec sievietēm uz priovāto sektoru saka pāriet vīrieši. Un risināt jautajumu ar oficialo darbu. Var noorganizēt sev slimību. Ja gribi atbrīvoties no darba, sešu mēnešu laikā jāatnes dokuments no ārsta par to, ka nevari strādāt. Tas tiek iegūts par naudu., Tagad šī jautajuma cena ir 50 000–80 000 voni ($50-80), ja to risina bez personiskiem sakariem, vienkārši ar slimnīcas vadību. Bet parasti strādnieki nevar ko tādu atļauties- viņu fabrikas nestrādā, kartiņas neatprečo, bet uz darbu viņiem jāiet., kaut arī tur nav ko darīt. Un viņi vienkārši saruna ar rūpnīcas vadibu par summu- tie var būt $5-10 vienreiz, vai kaut kāda nauda katru mēnesi. Un tad var vienkārši neiet uz darbu, bet pelnīt citā vietā, privatajā sektorā. 

PRIVĀTĀ SABIEDRISKĀ ĒDINĀŠANA

– Jūsu pirmais privātais bizness bija ēdnīca. Un kā viss strādāja, no kurienes radās, kur atradās, cik liela bija ēdnīca, kādi ēdieni, ko jūs barojāt? 

– Laba vieta, netalu no pilsētas stacijas. 1994. gadā sabruka valsts ekonomika un ļoti daudz valsts  uzņemumu pārtrauca strādāt, pazuda. Palika tukšas ēkas. Un privātajiem bija iespēja sarunāt ar pilsētas administrāciju viņai samaksāt un sākt izmantot šīs ēkas.,
– Un kas jums bija par ēku? 

– Līdz  1994 gadam tur jau bija ēdnīca, valsts ēdnīca. Kura pārtrauca strādāt tapēc, ka nebija produktu. Bet vieta ļoti laba, tuvu stacijai, un bija liela klientu plūsma. Dienā . 200–300 cilvēku 

– Kas bija visi šie cilvēki? 

– parasti pasažieri, ceļotāji, tie, kuri brauca pilsētai cauri vai uz pilsētu. Mums ir dzelzceļa galapunkts, tālāk jabrauc ar vietējo transportu, tāpēc bija liela to cilvēku plūsma, kuri pārsēžas. 

– Un ar ko barojāt cilvēkus? 

– Mēs orientējāmies uz lētu pārtiku. Devām vārītus rīsus ar skābētiem dārzeņiem un garšvielām, dazādus makaronu veidus, alkoholu. 

– No kurienes produkti? 

– Viss no komerciālā tirgus. 

–Alkohols vietējais vai ķīniešu? 

– Alkohols- paštecinātais, kuru dzina vietējie iedzīvotāji. Mēs pirkām no viņiem vietējo brūvējumu.Nelikumīgi, protams, bet nekādu problēmu nebija. Gandrīz 100% alkohola, kuru šobrīd dzer korejieši, ir paštecinātais no privātajiem ražotājiem. Mums bija vairāki pastāvīgie piegādātaji, viņi mums piegādaja gan pašbrūvēto, gan cūkgaļu. Tās ir divas tehnoloģiski saskanīgas ražošanas- Graudu atliekas, kuras paliek pēc spirta tecināšanas, izbaro cūkām.  

– Cik izmaksāja pusdienot pie jums? 

– Ap 1500 voniem ($1,5)
– Ja valsts alga ir 2000-3000 voni ($2-3) mēnesī, tās nepietiek pat divām pusdienām. Kur cilvēki ņem naudu pusdienām par 1500 voniem ($1,5)?

– Jau gadus 15 Ziemeļkorejā par valsts algu neviens vairs nopietni nedomā. Ta ir vienkārši formalitāte. . 

– Tas ir, iedzīvotāju vairums strādā privātajā ēnu ekonomikā? 

– Jā, absolūtais vairākums. Cilvēki sevi pabaro paši. Pēc 1994. gada par valsts cenām un valsts algām neviens vairs nedomā.

– Jūsu ēdnīca strādaja pilnīgi atklāti, ar izkārtni? Nāciet- ēdiet? Vai vienkārši cilvēki zināja, ka šeit baro un dzirda? 

– Atklāti. Bija vecā izkārtne, kura bija palikusi no valsts ēdnīcas. Mēs to nemainījām.

– Formāli turēt privātu ēdnīcu ir aizliegts, kā agrāk, vai nē? Bija problēmas ar varas iestādēm? 

– Es saņēmu atļauju, kaut ko līdzīgu licencei. Faktiski tā ir privāta pasakuma valsts licencēšana. tas kļuva iespējams apmēram no 1997. gada. Ārēji tas ir vecais valsts uzņemums, ēdnīca, pakļauta vietējai administrācijai, bet faktiski strādā pri9vātuzņemējs. Tāda rajona izpildu komitejas franšīze.

– Tas ir, partijas darbinieki, policisti, drošībnieki mierīgi nāca pie jums pusdienās? 

– Jā, nāca

– Bet bija japiekar vadoņu portreti privātajā ēdnīcā? 

– Nē. Tos arī agrāk šeit nebija. Tāpēc, ka vēl pēc vecā, 1972. gada likuma, ražošanas telpās, cehos, portretu nebija. Bet ēdnīca tika pielīdzināta ražošanas telpām. 

ŠAHTAS SAIMNIEKS.

– Bet ko jūs uzsākāt pēc ēdnīcas? 

– Pec tam es biju šahtas īpašnieks. 

– Kādā veidā vesela šahta nokļuva privātās rokās? 

– Formāli tā bija valsts šahta. Bet mēs to it kā īrējām. Viņa pakļāvās Partijas 38. pārvaldei, kura pārvalda valūtas ekonomiku. Un tur vienkārši dod cilvēkiem atļauju dažiem biznesa veidiem, kuri ienes valūtu. Valstij nebija naudas šahtas ekspluatācijai, un viņi meklēja privātus investorus. Mēs 60% peļņas atdevām valstij.tas ir, šai pārvaldei, pārējo atstajām sev.  
– Ko šahta ieguva? 

– Zeltu. Tas bija zelta atradnes.