Tā ir sagadījies, ka esmu 90’to gadu bērns. Dienas kad nebija viedtelefonu, jaudīgu datoru, laba interneta. Līdz ar to vajadzēja pašam meklēt izklaides. Nejau tur klarnetes pūšanu vai tautas dejas. Man prātā bija bija daudz kas jaudīgāks, par to arī pastāstīšu.
Atceraties bija tādas lietas kā bombenes? Jā? Nu man apnika tās mētāt tā pat vien, tādēļ sāku tās bāzt visādos caurumos, ne savējā, protams. Stikla pudeles BOOM! Vardes BOOM! Kurmja alas BOOM! Utt.
Tomēr, viens gadījums izvērtās daudz trakāks. Tā kā dzīvoju daudzstāvenē, mums pie kāpņu telpas ir mistkastes truba, kurā met musaru. Tā nu es iedomājos tur nolaist bombenes, ne vienu, ne divas, ne trīs, bet desmit sasietas kopā. Aizdedzinu, iemetu un gaidu. BOOM! Jā, blīkšķis iespaidīgs, bet tas nebija kas mani pārsteidza. Dīvaini sāka likties dūmu un dīvainas smakas parādīšanās. Ouh well, neko darīt...
Bet pēc 20 minutēm, mājas pagalmā ugundzēsēji dzēš kūpošu un pusizkusušu mistkasti. Šoreiz tiku sveikā cauri, kā nekā līdz nākamajam rītam nekustīgs gulēju gultā 
Laukos bija pamesta rūpnīca, laba spēļu vieta. Tomēr arī tur palika garlaicīgi, līdz ieraudzīju lielo lērumu stikla logu. Tā un uzsāku demolāciju, šķaidot logus ar akmeņiem. Diemžēl savā asinskārajā neprātā neievēroju lielo skaļumu, kuru radīja šķaidīšana. Kā arī to, ka skaņa bija aizgajusi līdz kaimiņmājai, kur ausīgā babene Solveiga bija to uztvērusi, un metusies uz rūpnīcas pusi. Man nācās bēgt, jo laikus pamanīju viņu veļamies uz rūpnīcas pusi. Paslēpos kūti. Tomēr, babene bija mani izsekojusi, un visu pastāstīja vecmammai. Tā nu mani nopēra ar nātru saišķi, kas lika manam dupsim niezēt turpmākās 2 dienas.
Mācoties skolā apcelšana bija viena no izklaidēm. Arī es, par nožēlu, tajā iesaistījos. Bet viens gadījums man lika to pārstāt, jo redziet vecākajā klasē mācījas tāds puika ar uzvārdu Oliņš. Manā prāta, protams, līdz ko uzzināju viņa uzvārdu, izdomāju joku. Kad ģērbtuvē biju netālu no viņa sāku dziedāt: ‘’Oliņ, boliņ, čimpiņ, rimpiņ!’’ Pēc burtiski 10 sekundēm man tik tiešām bija boliņ labajā acē no paša Oliņa. Ace uzpampa. Es raudāju. Un kopš tā laika turēju muti.
