Vai Tev ir kaut kas palicis atmiņā no šī?
Ja jā, tad esi sveicināts bariņā!
Bērnība - tev tāda bija?64
1145
0
Ja jums mājās bija šāds aparāts, tad tu biji pirmais bērns ielā. Pie tevis notika bezgalīgas cīņas spēļu pasaulē. Šī kaste bieži vien bija arī draudzības izbeigšanās iemesls, jo vienmēr kāds izrādījās par tevi labāks. Visas spēlītes likās kā paņemtas no dzīves, tajā laikā likās, ka tās ir vislabākās spēles pasaulē. Visi bija laimīgi, neviens pat neiedomājās pateikt, ka šī kaste ir mēsls, jo tā bija viena no populārākajām izklaides lietām. Jā, atzīšu, vēl tagad gribētu remdēties atmiņās un pabakstīt pulti, skatīties, kā mario glābj princesi.
Mana bērnība asociējās arī ar ļoti daudzām garšām – mania, vectēva kūpinātā gaļa, dažādas konfektes, kuras nu jau ir nozudušas no veikalu plauktiem. Vēl tagad stāv atmiņā, ka lielākā vērtība, kas varēja būt, ir vecāku atvests našķis no pilsētas. Tad lielīgi varēja ar to padalīties ar draugiem. Ar to pietika, lai diena būtu izdevusies.
Ja nezini, kas tas tāds, ir, tad tev grūti būs saprast, kas tur ir tik foršs. Nakšņošana istabā celtā teltī bija kā svētki, jo nevienmēr vecāki to atļāva darīt. Tajā tika savilktas mantas, lai varētu līdz vēlai naktij spēlēties un baudīt dzīvi.
Neliela temperatūra un palikšana mājās arī bija priecīgs pasākums. Tieši tādās dienās mans krāsojamais bloknotiņš pilnīgi vai kūpēja no zīmēšanas. Daudz buču un apskāvienu no mammas, silta zupa... Jā, tie tik bija laiki... Atceros, ka ilgi gulēt man nepatika, tādēļ vienmēr atradu nodarbi, ko iesākt. Parasti saslimšanas laikā tika dažādi gardumi, kas slimošanu pārvērta par izklaidi.
Kad biju mazs, nebija nekādas nozīmes, kā tu ģērbies. Viss vienmēr likās stilīgs, nekad galvā neienāca tāda doma, ka es varētu apsmiet kādu par viņa drēbēm. Viss likās vienkāršāk, īsti nebija nekādu normu, kuras neievērojot tu tiec apsmiets. Neviens apģērbs nelikās par lielu, vai par mazu – ja to var uzstīvēt uz sevis, tad tas bija perfekts.
Manā bērnībā šī bija liela nauda. Atceros, ja mamma man iedod 20 santīmus, tad es kā bagātnieks ieejot veikalā, 10 minūtes spriežu, ko sev varu nopirkt. Pati doma, ka es PATS sev pērku kaut ko, bija ļoti patīkama.
Lielākā daļa savu bērnību saista ar piedzīvojumiem. Katra diena bija ar savu scenāriju, tika pētītas jaunas lietas, protams, neiztika arī bez nedarbiem, bet tā taču ir bērnība! Nemaz nemēģini noliegt, ka esot mazs, nemēģināji pagaršot koku lapas, kura tad ir garšīgāka.
Mantiņas. Lai gan to nebija tik daudz, kā tagad, bet tās mums bija liela vērtība. Nedod dievs, ka atnāks kāds draugs un salauzīs kādu. Ar tām tika pavadīta lielākā dienas daļa. Galvā tika izstrādātas geniālas stratēģijas idejas, kā iekarot nejaukā kaimiņa māju un nozagt visus cepumus. Lai gan tas viss palika tikai plānu līmenī, tas bija jautri.
Bērnībā draudzība bija vieglāka. Tu varēji sasmērējies, ar jancīgu frizūru, pienākt pie jauniņā un pajautāt : “Būsim draugi?”. Tā lielākoties sākās draudzība. Tā nebija atkarīga no tava maciņa biezuma, galvenais, lai tu būtu spēļu biedrs.
Multenes bija svēta lieta. Par cik, agrāk neviens nezināja, kas ir internets, multenes nokavēšana tv bija katastrofa. Lielākā misija vienmēr bija pamosties brīvndienās agrāk un noskatīties multeņu maratonu. Lai arī cik ļoti nāca miegs, kārtējo sēriju nevarēja izlaist. Manā bērnībā bija kvalitatīvas multenes, nevis asiņainas, animētas šausmu filmas.
Sakiet, kā gribat, bet es nenožēloju, ka es esmu 90-to gadu bērns, jo tādas bērnības vairs nekam nebūs. Lai arī man nebija datora, telefona, man pietika ar to saucamo “kasešnieku”, kurā simtiem reižu varēju skatīties savas iemīļotās multenes. Manas bērnības nāvīgākais ierocis bija koka zars, kurš bija pistoles formā, un ar to, sliktākajā gadījumā varēja iemest kādam.
