Vai Tev ir kaut kas palicis atmiņā no šī?
Ja jā, tad esi sveicināts bariņā!
Vai Tev ir kaut kas palicis atmiņā no šī?
Ja jā, tad esi sveicināts bariņā!
Ja jums mājās bija šāds aparāts, tad tu biji pirmais bērns ielā. Pie tevis notika bezgalīgas cīņas spēļu pasaulē. Šī kaste bieži vien bija arī draudzības izbeigšanās iemesls, jo vienmēr kāds izrādījās par tevi labāks. Visas spēlītes likās kā paņemtas no dzīves, tajā laikā likās, ka tās ir vislabākās spēles pasaulē. Visi bija laimīgi, neviens pat neiedomājās pateikt, ka šī kaste ir mēsls, jo tā bija viena no populārākajām izklaides lietām. Jā, atzīšu, vēl tagad gribētu remdēties atmiņās un pabakstīt pulti, skatīties, kā mario glābj princesi.
Mana bērnība asociējās arī ar ļoti daudzām garšām – mania, vectēva kūpinātā gaļa, dažādas konfektes, kuras nu jau ir nozudušas no veikalu plauktiem. Vēl tagad stāv atmiņā, ka lielākā vērtība, kas varēja būt, ir vecāku atvests našķis no pilsētas. Tad lielīgi varēja ar to padalīties ar draugiem. Ar to pietika, lai diena būtu izdevusies.
Ja nezini, kas tas tāds, ir, tad tev grūti būs saprast, kas tur ir tik foršs. Nakšņošana istabā celtā teltī bija kā svētki, jo nevienmēr vecāki to atļāva darīt. Tajā tika savilktas mantas, lai varētu līdz vēlai naktij spēlēties un baudīt dzīvi.
Neliela temperatūra un palikšana mājās arī bija priecīgs pasākums. Tieši tādās dienās mans krāsojamais bloknotiņš pilnīgi vai kūpēja no zīmēšanas. Daudz buču un apskāvienu no mammas, silta zupa... Jā, tie tik bija laiki... Atceros, ka ilgi gulēt man nepatika, tādēļ vienmēr atradu nodarbi, ko iesākt. Parasti saslimšanas laikā tika dažādi gardumi, kas slimošanu pārvērta par izklaidi.
Kad biju mazs, nebija nekādas nozīmes, kā tu ģērbies. Viss vienmēr likās stilīgs, nekad galvā neienāca tāda doma, ka es varētu apsmiet kādu par viņa drēbēm. Viss likās vienkāršāk, īsti nebija nekādu normu, kuras neievērojot tu tiec apsmiets. Neviens apģērbs nelikās par lielu, vai par mazu – ja to var uzstīvēt uz sevis, tad tas bija perfekts.
Manā bērnībā šī bija liela nauda. Atceros, ja mamma man iedod 20 santīmus, tad es kā bagātnieks ieejot veikalā, 10 minūtes spriežu, ko sev varu nopirkt. Pati doma, ka es PATS sev pērku kaut ko, bija ļoti patīkama.
Lielākā daļa savu bērnību saista ar piedzīvojumiem. Katra diena bija ar savu scenāriju, tika pētītas jaunas lietas, protams, neiztika arī bez nedarbiem, bet tā taču ir bērnība! Nemaz nemēģini noliegt, ka esot mazs, nemēģināji pagaršot koku lapas, kura tad ir garšīgāka.
Mantiņas. Lai gan to nebija tik daudz, kā tagad, bet tās mums bija liela vērtība. Nedod dievs, ka atnāks kāds draugs un salauzīs kādu. Ar tām tika pavadīta lielākā dienas daļa. Galvā tika izstrādātas geniālas stratēģijas idejas, kā iekarot nejaukā kaimiņa māju un nozagt visus cepumus. Lai gan tas viss palika tikai plānu līmenī, tas bija jautri.
Bērnībā draudzība bija vieglāka. Tu varēji sasmērējies, ar jancīgu frizūru, pienākt pie jauniņā un pajautāt : “Būsim draugi?”. Tā lielākoties sākās draudzība. Tā nebija atkarīga no tava maciņa biezuma, galvenais, lai tu būtu spēļu biedrs.
Multenes bija svēta lieta. Par cik, agrāk neviens nezināja, kas ir internets, multenes nokavēšana tv bija katastrofa. Lielākā misija vienmēr bija pamosties brīvndienās agrāk un noskatīties multeņu maratonu. Lai arī cik ļoti nāca miegs, kārtējo sēriju nevarēja izlaist. Manā bērnībā bija kvalitatīvas multenes, nevis asiņainas, animētas šausmu filmas.
Sakiet, kā gribat, bet es nenožēloju, ka es esmu 90-to gadu bērns, jo tādas bērnības vairs nekam nebūs. Lai arī man nebija datora, telefona, man pietika ar to saucamo “kasešnieku”, kurā simtiem reižu varēju skatīties savas iemīļotās multenes. Manas bērnības nāvīgākais ierocis bija koka zars, kurš bija pistoles formā, un ar to, sliktākajā gadījumā varēja iemest kādam.
Jopcik, viss kā 1:1, atceros, 16:00 bija jāskrien mājās uz multenēm pa LNT.
Teltis istabā, the best, vienreiz gan lienot iekšā ierāvu celī adatu, kas paklājā bija iekritusi, sūds iegāja visā garumā, nācās uz pieņemšanu braukt, kad izgrieza ārā, adatiņa jau bija kādus 6 cm aizpeldējusi
Vēl jau bija ''štābiņi''', kā arī kokos kāpšana un citas izklaides.
Vienalga cik gadu būtu autoram, taisnība jau vien ir iekļauta rakstā, esmu dzimusi 80'to beigās, tā kā 90-tie bija visa mana neapzinātā un apzinātā bērnība :)
Šīs lietas ir tās, kas simbolizē to laiku un nekad vairs nebūs tādas!
Viss piedzīvots, nesaprotu, kāpēc mūsdienās bērni nevarēju uzvesties kā mēs bērnībā
Eh,kā pietrūkst tie laiki!!!Labprāt izdzīvotu vēlreiz...
Bija vēl izklaide spēlēties pēc tā laika populārākajiem seriāliem un multenēm.Sadalījām lomas un ja vajadzēja ieročus tika likti lietā vai nu zari,koki,vai tā laika labākais ierocis - paša rokas
Tev ir 16 gadi un tev pietrūkst deviņdesmitie? Es varu saderēt, ka tie bija 3 tava mūža labākie gadi. Diršot biksēs un ēdot gružus.
Tie tiešām bija labi laiki. Paslēpes līdz tumsai, fiškas, pokemoni, štābiņi, riteņi, āāāā varētu vēl daudz uzskaitīt!!!
:D labi man 19 :D es vēl pagājsvasar telti uztaisīju no palagiem :D jūtos kā boss :D
Viss 100% ir izbaudīts,pat vēl vairāk - tas nekas ka 60 jau uz pleciem. Visu kā šodien atceros !!!
Šito visu vēlu izbaudīt jebkuram bērnam un domāju,ka vislabākā bērnība tomēr tiek pavadīta pie dabas,jo nekas to nespēj aizvietot.
Vēl varēji pierakstīt kariņus un policistus. Kariņi - ar zaļiem bumbieriem un āboliem, un vasarā zaļas ogas un trubiņas no seleriju kātiem :D Štābiņš kokā bija pašsaprotama lieta. Policisti: mums - uz 6 bērniem bija 2 divriteņi, nu tad 2 uz ričukiem bija policisti, pārējie bija bandīti :D Un atceros, kad vectēvs uzdāvināja polijā pirktās skritulenes, gājām veselu km no mājām, lai varētu 200m pabraukāties pa asfaltu, kur cilvēki par privātiem līdzekļiem to bija uzlējuši, pie mājām bija zemes ceļš... Man un draudzenei bija vienāds kājas izmērs... Tie bija labi laiki sasodīti labi.
Es nesen tirgū nopirku to spēļu kasti un izvilku vecās kasetes :)
Njā 90-mito bērnība bija vienkāršāka.
P.s. man vislabāk garšoja liepu lapas :)
Par visu jāpiekrīt.
+ vēl atceros, kā ar draugiem, kad braukājāmies ar riteņiem iztēlojāmies, ka tie ir krutākie moči vai automašīnu modeļi.
+ visas tās spēles ar sētas bērniem
+ kad tavi draugi zvanīja uz mājas telefonu un prasīja, vai vari šodien iet laukā spēlēties
+ brīži, kad kādreiz skatījāmies logā, gaidot kad vecāki atbrauks mājās
+ no pastkartēm tika taisītas pilsētas un trases - un tad gonkas :))
+ kur nu vēl visas tarzankas, štābiņi utt. :)
Gribētos atpakaļ :)
Akd man vecais kasešnieks tagad pie TV pieslēgts stāv. Gaida kad vakarā iešu tankus uzraut... Vēl tagad viena no labākajām konsolem man liekas :)
Es atceros,kad biju maza, kad pārcēla multfilmas uz diviem dienā,bet man autobuss uz mājām bija četros,es visu vakaru raudāju, jo neredzēšu multifilmas.. Vot tāda mana bērnība.,,., nevis kā tgd ieslēz datoru un noskaties vai arī ieraksti ierakstus TV lai vēlāk varētu noskatīties...