7 cilvēki, kuri piemānīja nāvi46
533
3
Vesna Vuloviča. Tālajos 70-tajos gados viņa strādāja par stjuarti serbu aviokompānijā. Viņas dzīve ne ar ko īpašu neizcēlās, izņemot, ka viņu darba laikā grābstījās gar pakaļu un ar to ka viņa nokrita no 10 000m metru augstuma un palika dzīva lai izstāstītu par to visiem.
1972. gada 26. janvārī, mūsu varonei nācās strādāt ārpus kārtas maiņu kļūdas dēļ. Viņa piekrita pastrādāt vēl nedaudz un nopelnīt kādu naudu, varbūt tā bija vajadzīga lai samaksātu par lāču cīņām, via vēl par kaut ko. Šajā laikā teroristi nolēma uzspridzināt viņas lidmašīnu, un izdarīt to visnejaukākajā brīdi - kad lidmašīnas augstums sasniedza 10km. Viņa netikai pārcieta šo sprādzienu, kurš sarāva gabalos lidmašīnu, viņa vienīgā, kas pārcieta lidmašīnas triecienu pret kalnu nogāzi. Parasti tas neliekas briesmīgi, bet tas notika ziemā un kalns bij arī apledojis. Jādomā, ka stjuarte sajuta triecienu. Tākā tā nebija multiplikācijas filma, bet īstenība, viņa pārvērtās par salauztu kaulu kaudzi un nokļuva komā. Netici ? Pēc visa notikušā, viņa bija paralizēta, bet ar milzīgām pūlēm izdevās atkal sākt staigāt. Viņa nenodevās ezoterikai un nebij nekādu psiholoģisko defektu, ar kuriem sirgst vārīgi tantuki. Viņa vienkārši turpināja lidot itkā nekas nebūtu noticis un tika Ginesa rekordu grāmatā.
Kas tur tik īpašs ? Vienkārši nolec no augstuma, kas vienāds ar 26 Empire State Building ēkām, kuras saliktas viena uz otras. Tāds kritiens aizņems apmēram 3 minūtes kuru laikā tev pilnīgi pietiks padomāt par nāvi, par katru slikto un labo rīcību šajā dzīvē un neaizmirsti izdzīvot, salauzt sev muguru, ieslīgt komā, kļūt paralizētam un izveseļoties.
Erons Relstons, inžinieris mehāniķis Intel korporācijā.
Kā viņš uzvarēja nāvi?! Nekas īpašs- viss ko viņš izdarīja: aizgāja uz mežu, iznāca no tā ārā pēc piecām dienām un bez rokas, kuru pats sev bija nogriezis. Pieredzējis kalnā kāpējs, tā protams ir īstu vīru nodarbošanās, bet tomēr pietiekama lai atrastos šajā sarakstā. Pārgājiena laikā Eronam uzkrita klintsgabals un piespieda roku. Piecas dienas puisis centās akmeni nostumt tomēr beigās saprata, ka mirs, ja nesāks rīkoties radikālāk. Varbūt dažiem pārgalvīgajiem lasītājiem, nogriezt pašam savu roku tas neliksies nekas īpašs un neradīs nekādu iespaidu, bet viņam vispirms tā roka bija jāpārlauž pret to pašu akmeni, kurš viņu bija piespiedis, pēc tam bij jāizdara pats sarežģītākais - jāpārgriež muskuļi. laimīgā kārtā līdzi bija pārgājiena instrumentu komplekts, bet par nelaimi, tas bij lēts un nekvalitatīvs, kādus mēdz dāvināt uz visādiem svētkiem. Šādam instrumentam lai nogrieztu savu roku ir tik pat liela jēga kā no lūpukrāsas ja tava galva ir ugunī.
Karagūsteknis Džims Tomsons un vjetnamiešu kretīni. Džims bija parasts veikalnieks, līdz tam brīdim kamēr viņam neradās ideja uzdoties par "Zaļo bereti" lai iekarotu vairāk meteņu sirdis, par ko arī kļuva.
Vjetnamas kara laikā Džimu noķēra un turēja kā arī ķīlnieku pakļāva spīdzināšanām un citā mocībām. Iet runa, starp citu, par deviņiem gadiem, kuri viņam atnesa mocekļa slavu. 1964. gadā, kad notrieca viņa lidmašīnu un lauza mugurkaulu, lielākai daļai ar to pietiktu, lai stāstītu visu mūžu, bet Džimam tas bija tikai sākums. Pēc tam, kad viņu sagūstīja un turēja ieslēgtu nesamērīgi mazā koka būrī, kurā nevarēja ne taisni sēdēt, ne izslieties. Mēnešiem ilgi Džimu mēģināja piespiest parakstīt papīrus, kuros teikts, ka ar viņu labi apejoties. Viņš tos pasūtīja ratā un atkal padevās kārtējām spīdzināšanām. Tikai tad, kad frāze "fuck off " viņam jau sprūda kaklā, viņš tos parakstīja. Kā atalgojumu, viņu pārcēla uz vieninieku kameru uz četriem gadiem. Beigu beigās viņu pārcēla uz cietumu ar citiem ieslodzītajiem, kurā bija nedaudz labāki apstākļi, izņemot nemitīgās spīdzināšanas. Ieslodzījuma laikā, tik tālu savārga, ka viņu piemeklēja sirdslēkme. Saprotot, ka viņam jācīnās par izdzīvošanu, viņš sakopoja spēkus un piecas reizes mēģināja mukt. Ar laiku viņam palika ar vien sliktāk un sāka likties, ka nāve tomēr uzvarēs. Viens no cietuma uzraugiem redzot Džimu, savā atskaitē rakstījis, ka ienaidnieks blakus kamerā iesviedis līķi, tomēr nāve nebij rēķinājusies, ka Džims ir viens no Zaļajām beretēm un spēja noturēties līdz savai atbrīvošanai 1973. gadā. Viņa svars bija 40.8 kg. Viņš nomira 30 gadus pēc atbrīvošanas.
Punns Lims.Viņš bija kuģa pārvaldnieks uz kuģa, otrajā pasaules karā, ar neveiksmīgu uzvārdu pēc rietumu uzskatiem.
Kuģi uz kura viņš strādāja uzspridzināja vācieši, kad tas atradās tālu no krasta. Pārdzīvot sprādzienu nebija viegli, bet viņam tomēr izdevās uzrāpties uz glābšanas plosta un noturēties līdz brīdim, kad viņu izglāba pēc 133 dienām. Sākumā uz plosta bija ūdens un pāris cepumu pakas un konservi, bet tie ātri beidzās. Viņš bija spiests atcerēties Makgivera viltības lai varētu izgatavot dažus makšķerāķus no naglām un konservu bundžām. Pārtraukumos starp haizivju ķeršanu un noķerto putnu asins dzeršanu, viņam bij jāsastopas ar saules apdegumiem, jūras slimību, neskaitāmām vētrām, kuras mēdza aizpūst ūdens rezerves un pārtiku. Tad viņš saprata, ka jāsagādā vairāk ēdamā. Mums tas nozīmētu noķert vairāk zivju, viņam tas nozīmēja noķert haizivi. Viņš būtu izglābts arī ātrāk, bet vācu zemūdene, kas viņu pamanīja, nepiedāvāja nekādu palīdzību. Beigu beigās, kad viņš peldēja netālu no Brazīlijas, viņu izglāba zvejnieki. Pašlaik ASV kara flotē māca matrožiem izdzīvošanas tehniku. Nākošreiz, kad jums gribēsies sūdzēties par dzīvokļa mazo kvadratūru, vienkārši iedomājaties kā tas būtu dzīvot 4 mēnešus uz plosta
Nākošreiz, kad jums gribēsies sūdzēties par dzīvokļa mazo kvadratūru, vienkārši iedomājaties kā tas būtu dzīvot 4 mēnešus šādā vietā, kā bildē.
