13 biedējošas lietas, ko bērni pateica savām auklēm.20

Gāju uz tualeti otrajā stāvā, kad pamanīju savu četrgadīgo māsīcu Eiprilu. Viņa sēdēja uz kāpnēm un taisīja dīvainas sejas izteiksmes. Pajautāju, ko viņa dara. Eiprila man atbildēja : "es atdarinu to sievieti ar bizi." Paskatījos apkārt, taču mājās bijām tikai mēs, tāpēc pavaicāju, kur šī dāma ir. Eiprila norādīja uz siju, kas atradās pie kāpnēm. Pajautāju, ko tad viņa dara, uz ko Eiprila atbildēja ar "taisa smieklīgas sejas izteiksmes". Es vienkārši pasmaidīju un devos tālāk, bet tad izdzirdēju ko tādu, kas lika apstāties. "Viņas bize ir apvijusies viņai ap kaklu." Pagriezos atpakaļ un prasīju, lai māsīca vēlreiz pasaka, ko sieviete dara. "Viņa karājas aiz savas biezas un mēdās..." Eiprila parādīja viņas sejas izteiksmi. Tad es sapratu, ka tā izskatās cilvēks, kurš cīnās pēc gaisa.

Vienreiz pieskatīju kādu 5 gadus vecu zēnu Džeiku. Nosēdos viņam blakus uz dīvāna un viņš teica, ka man blakus ir vīrs, kas saģērbies kā malkas cirtējs un viņa vārds ir Džeikobs. Viņš laikam pamanīja šoku manā sejā un teica "neuztraucies, viņam nav rokas."

Mans mazais brāļadēls mēdza runāt par sievieti, kas naktīs viesojas viņa istabā. Viņu sauca Annija un vienmēr nēsāja sarkanu kleitu. Annija viņam naktīs dziedāja un nekad nestaigāja. Viņa lidinājās virs zemes.

Es ar draudzeni pieskatījām viņas četrus gadus veco brālēnu. Viņa tiešām ticēja visām tām lietām par reinkarnāciju un izlēma savas teorijas pārbaudīt uz mazo. Sāka viņam vaicāt jautājumus, ko viņš nesaprata, bet tad pārfrāzēja vienkāršāk : "kas tu biji, pirms biji Džordžš?" Viņš atbildēja, ka bija diriģents un novicināja savas rokās tā kā to darītu īsts diriģents. Tikai, lieta tāda, ka Džordžš jau kopš dzimšanas bija akls. 

Reiz pieskatīju paziņas meitu, kamēr viņa bija izbraukusi no pilsētas. Tas bija vienistabas dzīvoklis ar milzīgu logu un balkonu. Meitene piegāja pie loga un vairākas minūtes, bez kustēšanās, skatījās nakts tumsā, līdz pārbijās un atskrēja pie manis. Viņa, raudādama, kliedza "man bail, man bail," kamēr es viņu turēju rokās. Pēc tam kad pusstundu biju viņu mierinājusi, joprojām nenolaižot zemē, metene sāka murmināt : "viņi nāk iekšā, viņi nāk iekšā..."

Liku gulēt 5 gadīgo puisīti, ko pieskatīju un tad, apsedzoties, viņš man teica : "zini, es nevienu nenogalināju. Viņiem nevajadzēja nogriezt manu roku. Visa grīda bija asinīs."  

Man klēpī sēdēja mans 3 gadīgais audžu dēls un pilnā nopietnībā, skatoties man acīs viņš teica : "Es apsolu, ka tevi nekad neapēdīšu. Apsolu."

Pirms dažiem mēnešiem, manu topošo vīru nejauši nošāva kādā no vietējām bandu cīņām. Vienā reizē, domāju, ka mājās esmu viena un sāku raudāt. Taču, tur bija viņa mazais brālēns, kurš pienāca klāt un prasīja kāpēc esmu tik bēdīga. Paskaidroju, ka man pietrūkst mans draugs. Viņa sejā parādījās nesaprašana. "Kāpēc? Viņš taču sēž ārā uz lieveņa."