Paceļu rakstu, jo pagaidām turpinājumu rakstīt galīgi nav laika - baigi saspringts grafiks pēdējā laikā palika, tāpēc tagad daļas būs retāk un ar pauzēm. Atvainojos visiem par to, bet tā nu ir sanācis.
Piecēlos, pieskrēju pie Samantas, palīdzēju viņai piecelties un jautāju: ‘’Mums ir jābēg, varēsi paskriet?’’ Viņa neko neteica, tikai piekrītoši palocīja galvu. ‘’Labi, skrienam, turies pie manas rokas.’’ Un tā mēs sākām skriet. Skriešana gan bija apgrūtināta, jo visu laiku es skatījos uz Samantu, lai viņa tiek līdzi. Nelaidu vaļā viņas roku, pat nezinu, kāpēc, vienkārši to nedarīju. Tā mēs skrējām bez apstājas diez gan tālu gabalu, līdz izskrējām tādā kā klajumā. Tur jau bija krietni gaišāks, un nakts tumsu lēnā garā sāka nomainīt dienas gaisma. Paskatījos pulkstenī – jā, trīs naktī. Vēl mazliet un sāks aust saule, tad sāksies īstā mežu pārmeklēšana. Vēl uz pilsētu skriet nevarēja, tagad ir pats labākais laiks, kad mūs gaidīs attiecīgās iestādes. Arī šajā klajumā palikt nedrīkstējām, tāpēc devāmies taisni un turpinājām skriet pa mežu, tagad gan mazliet lēnāk, jo abi bijām noguruši.
Nebija ne mazākās nojausmas, kur mēs tagad esam un cik tālu esam tikuši, taču pēkšņi priekšā parādījās maziņš lauku ceļš (precīzāk, tās bija divas iebrauktas sliedes starp mežu). Izgājām uz tā un sākām iet pa labi, kas, pēc maniem aprēķiniem, varēja būtu pretēji pilsētai. Taču tad es priekšā, labajā pusē ieraudzīju aku, kas likās ļoti redzēta. Jā, es esmu šeit jau bijis. Iespējams, tas bija pirms kādiem sešiem vai septiņiem gadiem, kad vēl pavisam mazs biju. Es sāku intensīvi domāt, lai atcerētos notikumus, kas risinājās šajā vietā. Un tad sapratu, ka pa šo ceļu mēs nonāksim līdz manas krustmātes vasarnīcai. Gājām uz priekšu, līdz es ieraudzīju šo nelielo mājiņu. Pirms šīs vasarnīcas atradās divas citas mājas ar dārziņiem, bet aiz tās vēl kādas piecas, sešas citas mājas. Sākumā gan likās, ka citās mājās varētu būt cilvēki, taču, paskatoties uz māju logiem, sapratu, ka šeit neviena nav bijis jau ilgu laiku. Arī mana krustmāte šeit nedzīvoja pa vasaru, jo biju nopirkusi lielu māju kaut kur aiz pilsētas un šo vasarnīcu vairs neapmeklēja. Es zināju, ka te ir jābūt atslēgai, jo agrāk mamma bija teikusi, lai neko šeit neatstāju, jo šajā vasarnīcā var tikt iekšā pat bez laušanas. Piegājām pie durvīm, tām blakus atradās logs, kur zem palodzes bija maza kastīte. Tai vajadzēja būt īstajai. Es to centos atvērt, taču nesanāca, tāpēc mazliet atkāpos un ar kāju to nolauzu. Jā, izkrita atslēga, kas gan bija mazliet aprūsējusi. Tas neko nemainīja, jo iekšā mēs tikām tā vai tā.
Māja, protams, nebija liela, taču kā slēpšanās vieta derēja. Te bija trīs istabas – virtuve, dzīvojamā istaba un guļamistaba. Lai nu kā, iegājuši iekšā, es aizslēdzu durvis un logiem priekšā aizstūmu tos vecos aizkarus, kas stāvēja atstumti un noputējuši. Guļamistabā atradās divguļamā gulta, skapis un nelieli plauktiņi. Samanta ienāca un apgūlās gultā pie sienas, pagriežoties pret mani ar muguru. Es apsēdos uz gultas un sacīju: ‘’Te mēs varam palikt līdz rītdienai, šodien meklētāji diez vai tiks līdz šim mājām. Taču naktī mums būs jādodas tālāk, pagaidām gan vēl nezinu, uz kurieni. Bet šeit pagaidām mēs esam drošībā.’’ ‘’Brīnišķīgi,’’ Samanta pirmo reizi ierunājās kopš tās reizes, kad sabļāva uz mani. Viņas balsī varēja just gan bailes, gan pārdzīvojumu par to, kas notiek. Piecēlos un izgāju no guļamistabas, mazliet izpētīju māju un tad, pēc iespējas klusāk, izgāju no mājas, jo bija nepieciešams atrast kaut ko ēdamu. Blakus jau sākās mežs, tāpēc iegāju un tur pat, gar malu salasīju ieraudzītās baravikas, bet tur pat netālu bija arī saulsardzenes. Ņemot vērā, ka tās garšo pēc riekstiem, salasīju pilnu maisiņu. Kad atgriezos mājās, mazliet patīrīju sēnes, tās sagriezu un ienesu guļamistabā, taču Samanta bija jau aizmigusi. Izgāju no mājas vēlreiz un atnesu ūdeni, apkārt bija pilnīgs klusums, kas bija labi, jo nozīmēja to, ka uz šo pusi vēl neviens nevirzās.
Ņemot vērā, ka bija vasara un laiks bija silts, nolēmu mazo mājiņu nekurināt. Tā kā man miegs nenāca, vienkārši apsēdos viesistabā esošajā krēslā un sāku domāt par to visu, kas ir noticis. Pulkstenis rādīja puspieci, kad vakarā atkal satumsīs, mums būs jādodas tālāk, taču labi, ka bija tik daudz laika, vismaz varēsim atpūsties un izplānot, kur doties un ko darīt. Tā nu es sēdēju krēslā un domāju par to, kas ir izdarīts un kur mēs abi esam nonākuši. Tagad man galvenais bija Samantas drošība, vajadzēja nogādāt viņu tur, kur viņa būtu drošībā, un tad pašam doties atpakaļ uz labošanas iestādi.
Manī pat parādījās prieks par to, ka šeit ir pilnīgs klusums. Nekādu trokšņu, nekā traucējoša, tikai es ar Samantu un klusums. Jāatzīst, jutos ļoti draņķīgi, jo viņa tomēr bija uz mani apvainojusies, bet savādāk vienkārši nebija iespējams. Tā nu es sēdēju divas ar pusi stundas un vienkārši domāju par dzīvi līdz izdzirdēju, ka Samanta ir piecēlusies un nāk uz istabu, kur sēdēju. ‘’Sveiks,’’ viņa pavisam klusītēm sacīja. ‘’Čau, kā gulēji?’’ tik pat klusu atbildēju, neskatoties uz viņu. Teikšu godīgi, man bija bail uz viņu skatīties, man bija bail redzēt viņas sejā bailes, uztraukumu, asaras. ‘’Labi, paldies,’’ viņa atbildēja un apsēdās otrā krēslā, kas atradās aptuveni metru no tā, kur sēdēju es. ‘’Sēnes vari droši ēst, ir garšīgas,’’ es klusītēm sacīju, jo vēlējos, lai pa šo laiku viņa vismaz kaut ko paēd. Taču Samanta nolika šķīvi malā un sāka runāt. ‘’Klau, tev viss ir kārtībā? Kāpēc tu nenāci pagulēt?’’ viņa atkal uztraukti jautāja. ‘’Eh, nenāk miegs dēļ visām šīm mocībām. Es te sēdēju un domāju par to visu, tas vienkārši iznīcina no iekšpuses...’’ ‘’Lūdzu, nevajag. Piedod man par to, ko pateicu, tas vienkārši nāca ārā pats no sevis, tā es nedomāju,’’ viņa klusītēm sacīja. ‘’Tur nav par ko atvainoties, tu tikai pateici to, kā viss ir. Šonakt nogādāšu tevi līdz pilsētai, un tad jau došos atpakaļ.’’ ‘’Nē, nekur tu nedosies, tur nav tava vieta,’’ viņa uztraukti sacīja, acīmredzot negribēdama, lai es tur atgriežos. ‘’Tad redzēsim, tad redzēsim...lūdzu, apēd tās sēnes, vismaz kaut kas.’’ ‘’Jā, vēlāk, es laikam vēl iešu pagulēt,’’ viņa sacīja. ‘’Labi, ej, es te pasēdēšu...padomāšu.’’ ‘’Nē, nāc, tev vismaz kaut cik ir jāpaguļ,’’ viņa klusītēm sacīja, pienākdama man klāt. Samanta uzlika savu roku uz manējās un rāva mani, taču es nekustējos. ‘’Nedomāju, ka tā ir laba doma...’’ ‘’Nē, ir gan, viss, ejam, savādāk es patiešām sadusmošos uz tevi,’’ viņa nu jau dzīvāk sacīja. ‘’Ak, nu labi, pierunāji,’’ es sacīju, piecēlos un abi gājām uz guļamistabu.
