Tālu jau esmu ticis, un nedomāju apstāties. Iepriekšējā daļa šeit.
Samanta man palīdzēja apsēsties, pēc 40 sekundēm jau biju atvilcis elpu un varēju sakarīgi parunāt. ‘’Divi atrada manu izeju, mēs visi trīs izbēgām. Ja esmu nonācis tik tālu, tev no šejienes arī jāpazūd, tev nebūtu te jābūt. Tev jānāk ar mani...’’ Samanta izskatījās pārbijusies, asaras tecēja no viņas acīm, viņa vienkārši skatījās uz mani...’’nē, es nevaru, piedod,’’ viņa histēriski atbildēja, asarām vēl vairāk tekot no acīm. ‘’es taču neizdzīvošu. Man nav kur iet!’’ ‘’Es taču tevi netaisos nekur atstāt vienu! Nāc, mums viss izdosies, bet šeit es tu nevari palikt, jo īpaši tāpēc, ka tu būsi līdzvainīga, jo satikies ar mani.’’ Pēkšņi Samanta piecēlās kājās, mazliet padomāja un sāka gandrīz vai kliegt uz mani: ‘’Ak, kāda es muļķe biju, ka piekritu ar tevi kaut kur vispār iet. Kā man vispār varēja ienākt prātā kaut kur doties ar tādu cilvēku kā tevi? Tu mani tikai gribēji izvilkt ārā sava labuma, savu vēlmju pēc, nemaz nerēķinoties ar to, ka man tagad ir šādas problēmas.’’ ‘’Ko!? Ne jau joka pēc es gribēju ar tev satikties...’’ es sašutis iesaucos. ‘’Bet problēmās tāpat tu esi mani ievilcis, apsveicu, tev tas ir izdevies! Tagad man tiešām ir jāiet ar tevi, bet ne tāpēc, ka es to gribētu, vienkārši sevis dēļ...’’ Samanta jau bļāva uz mani. ‘’Viss, mums jāiet, citādāk mūs abus tūlīt atradīs.’’
Mēs skrējām uz priekšu, tad gar meiteņu ēkas žogu, līdz izskrējām uz ceļa, kas veda gar ezeru – pretēji vietai, no kuras mani atveda. Pēc dažiem desmitiem noskrietu metru ceļa segums mainījās uz granti, kas nozīmē, ka no šīs puses policija visdrīzāk nebrauks. Mēs skrējām, skrējām cik spēka, Samanta, izskatās, bija uz mani gan apvainojusies, gan dusmīga, tāpēc necentos ar viņu runāt. Priekšā ceļš bija taisns, tas bija labi, jo tālumā pēkšņi parādījās mašīnas gaismas, kas uz mūsu pusi virzījās lielā ātrumā. Mēs skrējām pa ceļa labo pusi, kreisajā atradās mežs, taču tur mēs nepaspētu ieskriet tā, lai mūsu nepamanītu, tāpēc parāvu Samantu aiz rokas un abi ieslīdējām nelielajā grāvī, kas no mums atradās vien dažu soļu attālumā. Mašīna pabrauca mums garām ļoti lielā ātrumā, tumsā nevarēja saredzēt, kas sēdēja iekšā, taču pavēroju, ka vēlāk tā nogriezās uz ceļu, kas ved pa vārtiem iekšā uz meiteņu ēku. Skaidrs, visiem jau sen viss ir paziņots, tagad policija būs uz katra stūra gan pilsētā, gan uz ceļiem, kas ved uz jebkuru apdzīvotu vietu. ‘’Klau, mums nekas cits neatliek, kā tikai doties caur mežu,’’ es sacīju, cerēdams sagaidīt kādu atbildi no Samantas, taču viņa tikai sēdēja un skatījās uz ūdeni, kas plūda dažus centimetrus no viņas kājām. ‘’Nāc,’’ saņēmu Samantas roku un palīdzēju viņai uzrāpties līdz ceļam.
Ņemot vērā, ka mežā nebija nevienas takas, nācās brist pāri nolauztiem koku stumbriem, zariem, vietumis dažādiem atkritumiem. Jāatzīst, situācija bija neapskaužama, taču citas iespējas mums vienkārši nebija. Lēnā garā kustējāmies uz priekšu, jo mežā bija pilnīga tumsa, kas traucēja kaut cik normāli pārvietoties. Samanta vēl joprojām klusēja, kas, godīgi sakot, mani mazliet biedēja. Par laimi, man līdzi bija pulkstenis. Ieskatījos tajā, divi naktī – pēc aptuveni pusotras stundas vajadzētu parādīties gaismai un aust saulei. Līdz tam varētu atpūsties, tāpēc pa tumsu atradu palielu, nogāztu baļķi, uz zemes paklāju savu virsjaku un apsēdos. Samanta gan vēl stāvēja, taču pēc 30 sekundēm apsēdās zemē. Nē, ne jau uz manas jakas, bet kādus trīsdesmit centimetrus no tās. Es piecēlos, paņēmu savu jaku un noliku to blakus Samantai, teikdams: ‘’Es saprotu, ka mēs abi uz tās nesalīdīsim, tāpēc ņem to.’’ Noliku jaku blakus viņai un pats apsēdos tur pat, kur iepriekš tā stāvēja.
Tā mēs kādas 15 minūtes sēdējām pilnīgā klusumā, es visu šo laiku domāju par to, kas bija izdarīts pēdējo mēnešu laikā, pēdējo dienu laikā un, visbeidzot, pēdējo stundu laikā. Es domāju par to, ko Samanta man pateica. Par to, kas es patiesībā esmu, kāds es esmu un kur esmu pieļāvis savas kļūdas. Es nespēju vairs to turēt sevī, tāpēc pavisam klusītēm sāku runāt, skatoties vienā punktā. ‘’Es zinu, ka tu esi dusmīga uz mani un negribi dzirdēt manu balsi, taču, lūdzu, ieklausies. Es tā domāju un sapratu – tev bija pilnīga taisnība par mani. Es, pakļaujot tevi nepatikšanām, centos apslāpēt vēlmi pēc brīvības, pēc cilvēka, ar ko var parunāt. Tas viss bija tikai tāpēc, ka es tā vēlējos, taču par tavu drošību es nemaz nedomāju, kas, godīgi sakot, likās mana prioritāte. Taču tagad es zinu, ka tā nav. Mana dzīve, lai gan vēl nepārāk gara, ir bijusi diez gan mokoša – visiem es cenšos palīdzēt, es cenšos darīt labu, bet vienmēr viss nostājas pret mani. Bet nu es saprotu – ne jau es cenšos darīt labu, es cenšos jaukties lietās, kurās to nevajadzētu darīt. Es pārkāpu noteikumu, tas jau vien ir ļauni, taču pats ļaunākais ir tas, ka es pakļāvu briesmām tevi, kas nu ir piepildījušās. Es iejaucos lietās, kurām būtu jārit savu gaitu, es visu to harmoniju, lai vai cik sūdīga tā liktos, vienkārši izjaucu. Es tevi ievilku visā šajā. Es zinu, ka tu nepiedosi man, tādas lietas nevar aizmirst. Neuztraucies, es tevi aizvedīšu drošībā, kur tev neviens nedarīs pāri, bet pats atgriezīšos šeit. Ne jau velti es te biju nonācis, taču atkal es to, kam vajadzēja notikt, izbojāju. Tāpēc šoreiz tā nebūs. Es zinu, ka mani par bēgšanu atstās tur uz vairākiem gadiem, taču man nav citas izvēles – ir jāpieņem atbildība par lietām, kuras esmu nodarījis citiem, sev un, galvenokārt, tev. Piedod par to visu, tikai tagad es saprotu, pie kā noveda mana savtība.’’ Es biju beidzis savu runu, godīgi sakot, jutos vieglāk, taču tāpat šausmīgi draņķīgi, jo viss ir tikai manas vainas dēļ. Mazliet pagriezu galvu uz Samantas pusi – viņa tur sēdēja, skatījās uz savām kurpēm un raudāja. Mana sirds atkal sažņaudzās, jo uz to nebija iespējams noskatīties, tas vienkārši dedzināja sirdi. Taču es neko darīt nevarēju, to vienkārši bija jāpārcieš.
Pēkšņi no puses, no kuras mēs atnācām, es izdzirdēju daudzas cilvēku balsis. Izklausījās, ka tās tuvojas. Bija jāskrien, taču kā gan viņi varēja zināt, ka mēs esam mežā? Ja nu vienīgi tas bija minējums uz labu laimi.
