http://spoki.tvnet.lv/literatura/Pirma-simpatija-25/714912
-Viņa ir mana draudzene.Un es zinu, ka viņa man neko tadu nenodarītu.-Kristapa balsī es saklausīju rūgtumu.
-Viņa ar mani pārgulēja.-Es nespēju to izturēt un iegāju iekšā.
-Oskar, es nekad ar tevi neesmu pargulējusi.Kāpēc tu Kristapam kaut ko tadu saki?-Es nevarēju izturēt. Oskars mani apmeloja. Kāpec?
-Nemelo, mēs abi zinam, ak tā nav taisnība.-Viņš parliecinoši teica.
-Kristap, es gribu parunāt.Divatā.-Es teicu un izvilku viņu no istabiņas.
-Tā ir taisnība?-Tas bija pirmais ko viņš man jautāja.
-Nē.Viņš melo.Es ar viņu iepazinos tikai šodien.-Es teicu un man par vaigiem sāka birt asaras.
-Zini es tev neticu.-Viņš dusmīgi teica.
-Zini, tad tā ir tava vaina. Es domāju, ka tu man tici. Es domāju, ka tu mani mīli. Bet izrādas, ka tu pat nenotici man.-Es nu jau saku skaļāk runāt.
-Bet es domāju, ka tu neesi kā vairums meiteņu. Tu man likies īpaša.-Viņš biaj dusmīgs.
-Tu labāk tici Oskaram nevis man.-Es nu jau bļāvu. -Kā man justies,ja mans draugs notic kaut kādam nepazīstamam puisim nevi savai draudzenei.Zini man pietiek. Tu nespēj man uzticēties. Man ar viņu nekad nekas nav bijis. Bet, ja tu tici viņam. Piedod, man, bet tad es nezinu ko domāt. Attā, Kristap.-
Es pagriezos un man par vaigiem sāka līt asaras.Saku skriet uz savu istabu. Tikai nopakaļ dzirdēju Kristapu saucam mani. Es nespēju noticēt , viņš noticēja Oskaram nevis man.
Es ieskrēju savā istabiņā un aizslēdzu durvis. Apgūlos gultā un ļavos asarām.
Kāds nemitīgi klauvēja pie durvīm.
-Kas?-Es dusmīgi uzbļāvu uz klauvētāju.
-Piedod,Renat.- Es atpazinu klauvētāju tas bija Kristaps. Es izkāpu no gultas un tuvojos durvim.
-Es zinu, tu negribi mani redzēt, bet lūdzu atver durvis.- Viņš man lūdzās.
Es apsēdos pie durvīm un klausījos kas viņam sakāms.
-Kāpēc, lai es to darītu? Tu man nenoticēji.-Es šņukstot teicu.
-Mazā, piedod. Man vajadzēja tev noticēt. Es zināju, ka tu nekad to man nenodarītu.-
-Nesauc mani tā.-Es uzbļāvu viņam virsu.
-Piedod.-Viņš klusām noteica.
-Pasaki man vienu labu iemeslu, lai es tev piedotu?Tu man nenoticēji.-Es atkal sāku raudāt.
-Renāt. Es tevi mīlu.-Viņš teica.
-Tu to man nepierādīji.-Es ticu.
-Man vajadzeja tev noticēt.-
-Tu mani praktiski noturēji par mauku. Piedod, Kristap. Bet es vienkārši nevaru...-Es caur asarām teicu.
-Ko tu nevari? Tikai neko sev nenodari.-
-Neuztraucies es sev neko nenodarīšu.Es tev nevaru piedod. Kristap. Man vajag padomāt.-Es piecēlos un paņēmu miega tabletes. Vienu iedzēru un iekapu gultā. Man vajadzeja beigt domāt par Kristapu. Es vienkārši gribēju atslēgties no pasaules. Es lēnām iemigu.
No rīta pamodos ap desmitiem. Labi, ka šodien ir sestdiena. Es piecēlos un izkāpu no gultas. Piegāju pie spoguļa ap acīm viss bija sarkans. Nav jau brīnums, es vakar ļoti ilgi raudāju. Es uzklāju tonālu un skropstu tušu. Matus sataisīju augstā astē. Un piegāju pie skapja. No skapja es izvilku legingus, maiciņu un džemperi. Visu uzvilku un kajās es uzvilku kedas.
Pirmais ko es šodien gribeju izdarīt ir aiziet pie Oskara. Es atsledzu durvis un lēnām tās atvēru. Bet pie durvīm. . .
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Pirma-simpatija-27/715028
