http://spoki.tvnet.lv/literatura/Pirma-simpatija-26/714957
Bet pie durvīm gulēja Kristaps. Es aizvēru durvis un lēnām pārkāpu viņam pari. Es taisījos jau iet prom,bet Kristaps saķēra mani aiz kājas. Es pagriezos pret viņu un skatījos viņa acīs.
-Paliec.-Viņš klusām noteica un apsēdās,neatlaižot manu kāju.
Viņš visu nakti gulēja uz zemes,turklat viņam ir salauzta roka.
-Kāpēc?-Es jautājoši skatījos uz viņu.
-Es tevi mīlu,Renāt.-Viņš atlaida manu kāju un sacīja.
-Kristap.-Es apsēdos pie pretējas sienas.
-Šie vārdi. Viņi izsaka tik daudz, bet tejā pašā laikā tik maz.-Es skatījos viņa acīs un gaidīju kad tās man kaut ko pateiks. Es tejās redzēju tikai rūpes un nožēlu.
-Kristap,dažreiz šķiet, ka tev tie vārdi neko neizsaka.-Es klusām noteicu.
-Renāt, es nevienai citai meitenei šos vārdus neesmu teicis. Un nemaz netaisos. Tev ir īpaša vieta manā sirdī.-Viņš pelika roku pie savas sirds.
-Dod man laiku.. Pēc nedēļas es aiziešu pie tevis.-Es noteicu un gaju uz Oskara istabas pusi. Kad biju tikusi līdz Oskara istabiņai, es atvēru durvis. Oskars jau sedeja pie datora ausīs viņam bija austiņas. Es piegāju pie viņa un izrāvu austiņas no ausīm ārā.
-Ev.-Viņš iebļāvās.
-Kāpēc?-Es dusmīgi jautāju.
-Kas kāpēc?-Viņš tēloja muļķi. Viņš labi zināja par ko iet runa.
-Netēlo.Kāpēc tu Kristapam kaut ko tadu teici?-Es jautājoši skatījos uz viņu.
-Tāpēc,ka tu man patīc. Un tas kretīns tevi mav pelnījis.-Viņš viltīgi pasmaidīji.
-Kristaps nav kretīns. Tu esi.-Es dusmīgi norūcu un iesitu ar kulaku viņām pa seju.
Es apgriezos un gāju uz zāli kaut ko paēst. Es jutos tik atvieglota.
Es iegāju zālē un paņēmu to pašu ko vakar brokastīs. Patrīcija mani ieraudzījusi jau māja, lai es eju pie viņas blakus sēdēt. Es apsēdos un Patrīcija uzbruka man ar jautajumiem.
-Kāpēc tu mani vakar neielaidi istabiņā? Kāpēc Kristaps guleja pie istabiņas durvīm? Kās tu notika?-Viņa jautājoši skatījās uz mani.
Es izstāstīju visu kas notika vakar. Sākot ar Oskara meliem beidzot ar Kristapa neuzticēšanos.
-Oskars laikam tevī būs saķēries.-Viņā viltīgi pasmaidīja un teica.
-Jā protams. Man ir Kristaps.-Es pasmaidīju pretī un sāku ēst savu omleti.
-Kā vilku piemin,tā vilks klāt.-Viņa parādīja ar pirkstu. Un es ieraudzīju Oskaru.
Viņam ap aci viss bija sarkans.
Tu to izdarīji?-Patrīcija jautājoši skatījās uz mani.
-Laikam.-Es paraustiju plecus.
-Stāsti.Kur tu gulēji?-Es centos noverst domas no Kristapa un Oskara.
-Es. . .Pie Haralda.-Patrīcijai vaigi viegli piesārka.-Bet nekas tads nenotika.-
-Kur Oskars gulēja?-Es jautāju.
-Oskars, šeit parguļ ar katru otro meiteni.Gan jau atkal pie kadas palika.-Viņa paraustīja plecus.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Pirma-simpatija-28/715141
