Tūristi Vankūverā52

Tikko beigušās Olimpiskās spēles Vankūverā, it kā Latvijai līdz šim veiksmīgākās, jo uz tēvzemi atceļoja 3 medaļas un visas sudraba, bet lielāka par prieka sajūtu ir vilšanās. Kāpēc gan uz tik tālu zemi bija tik daudz tūristu jāsūta?

Nenoliedzami, šogad latviešiem bija vislielākā jeb kad bijusī delegācija Ziemas Olimpiskajās spēlēs, bet vairāk kā pusi no šīs delegācijas veidoja sportisti, kuriem spēles bija tikai tāpēc, lai pretī tām ailītē varētu ielikt ķeksīti.

Biatlonisti - desmitgades lielākā vilšanās, haoss, psiholoģiskais murgs un šaušana jebkur citur nevis tur, kur vajag. Gan dāmas, gan kungi šoreiz pārsteidza ar savu tik ļoti neveiksmīgo startu.

Hokejisti - jā, viena spēle no četrām bija laba, bet pārējās trīs? Diemžēl, šoreiz arī lielāko daļu komandas gribas par KAnādas apskatītājiem nosaukt, ne goda aizstāvētājiem. Diemžēl.

Slēpotāji - visu cieņu Paipalam, kurš ar savu vaļasprieku ir izpildījis olimpiskos normatīvus, bet vai tiešām jāsūta jaunā Brice, kura pa pēdējām vietām dzīvojas un ir omulīgi tur iekārtojusies? Par kalnu slēpotājiem - mums nav Alpu, mums ir Gaiziņš, vismaz pēdējie nepalika, un pat sanāca finišēt visur līdz galam.

Bobslejisti - nu Miņina izgājiens bija lielākais fiasko. Aizved uz tālo zemi bobus, vēl 4 puišus un noluņojas, papildus vēl sakašķējas ar treneri un otro pilotu. Kauns, kauns, kauns.

PAr tiem sporta veidiem, kur guva medaļas nav tiesību neko negatīvu teikt, tāpat arī par HAraldu Silovu, kurš iegāja vēsturē ar savu unikalitāti, bet vai tiešām valstij tik grūtos apstākļos vajadzēja sūtīt tik lielu delegāciju? un vēl lielāks jautājums ir kāpēc šajā delegācijā tika iekļauta Koķe, kura pat neatšķir kamaniņsportu no skeletona.

P.s. subjektīvs viedoklis par mūsu veiksmēm/neveiksmēm Vankūverā