Mans stāsts. Skriet ir forši. [Konkurss]41

Kādu laiku domāju, ko darīt, bet tad kaut kā uznāca iedvesma sākt skriet. Sacīts - darīts! Ielādēju telefonā populāro skriešanas aplikāciju "endo-mondo", lai vērotu savu skriešanas ilgumu, tempu, un attālumu, kādu būšu veicis. Paķēru austiņas un devos ceļā. Man, kā cilvēkam, kam skriešana vienmēr ir riebusies, pirmais kilometrs tiešām bija grūts. Kādu brīdi vēl paskrēju, saprotot, ka daudz enerģijas man vairs nav, un, devos mājup. Pēc skrējiena sapratu, ka esmu noskrējis niecīgu attālumu - 1.5KM . Mazliet ar tēvu pakonsultējos, abi kopīgi izspriedām, ka temps ir pārāk liels un nevienmērīgs. Vajag atrast savu tempu, kurā arī savu attālumu spētu mērot.

Visu turpmāku nedēļu centos skriet. Vairs ne dusmu iespaidā, bet, lai vienkārši redzētu - cik daudz es varu. Rezultāti īpaši neuzlabojās. Lai gan tiku pie 2 kilometru atzīmes, vajadzēja kaut ko vēl. Pamainīju maršutu, jo, kā vēlāk arī sapratu, kalnu šajā trasē ir vairāk, kā līdzenumu, kas man arī ļoti traucē. Nākamajā dienā jau piebeidzu 3 kilometrus. Lepojoties ar savu panākumu, pētīju endomondo, bet sapratu , ka temps joprojām ir ļoti nevienmērīgs. Pirmo kilometru noskrēju par 30 sekundēm ātrāk, kā otro, un trešo, par 10 ātrāk, kā otro. Temps bija jāpilnveido.

Kā nu sanāca, kā nu ne- iestājās ziema. Par skriešanu aizmirsās, un prātu pārņēma pilnīgi citas domas un idejas. Uz kādu laiciņu skriešana tika nolikta mana plauktiņa tālākajā stūrī. Ziemai paejot, iestājās pavasaris. Interesanti, ka atšķirīgi no citiem pavasariem, pirmais, ko es izdarīju nebija velosipēda savešana kārtībā. Man galvā bija pilnīgi cita ideja - Vajag izskriet. Bez lielām problēmām  devos Valmieras ielās un mēroju jau sasniegtos 3 kilometrus. Pārņēma prieks, ka nekur mana fiziskā kondīcija nemaz nav pazudusi.

Kā jau varēja minēt, arī temps man joprojām bija ļoti nevienmērīgs. Bija kaut kas jāmaina. Pēc draugu ieteikuma, samazināju skriešanas tempu, kas likās ļoti mokoši. Vidējais ātrums, kurā mēroju kilometru bija samazinājies par 30 sekundēm. Likās, ka pavisam drīz nokritīšu, jo kājas man sāpēja, kā vēl nekad. Sasniedzot savu galamērķi, sapratu , ka temps kļuvis ļoti vienmērīgs. Patīkami bija arī fakts, ka noskrieti bija jau 4 kilometri, ierasto 3 vietā.

Bija pienākusi jauna diena - jauns skrējiens. Pagājušas aptuveni trīs dienas, kopš pēdējās reizes, kad skrēju. Nolēmu izdarīt kaut ko nebijušu, kaut ko tādu, ko es nekad iepriekš darīt nebiju atļāvies. IESILDĪTIES. Pēc iesildīšanās, sāku savu ierasto maršutu. Tā kā pēdējā reizē mans temps bija kļuvis vienmērīgāks, nolēmu turēties pie lēnās skriešanas metodes. Pie divu kilometru atzīmes, sapratu, ka varu un gribu skriet ātrāk, tāpēc, atgriezos pie sava ierastā tempa. Pie četru kilometru atzīmes, ar smaidu sejā izlēmu ,ka vajadzētu noapaļot. Vēlējos skriet piecus, noskrēju piecus ar pusi. Amats rokā - iesildīties vajag.

Pāris dienas pēc pēdējās skriešanas, nolēmu doties kārtējā skrējienā - šoreiz, protams, ar iesildīšanos. Sāku skriet diezgan ātrā solī, pirmo kilometru mērojot ar laiku 5.35min/km . Otro noskrēju praktiski identiski. Trešo tāpat. Arī ceturtais un piektais daudz neatpalika. Pēc piektā kilometra noskriešanas, manas kājas pārņema dīvaina sajūta. Nevarēju saprast, vai plakanā pēda liek par sevi manīt, bet nepadevos un turpināju skriet. Pēc aptuveni 300 metriem kāju apakšdaļa kļuva nejūtīga. nejutu savas kājas zemāk par potīti. Citiem tā varētu šķist, kā vājība un slikts notikums, man tā neškita. Es turpināju skriet, jo mani vairs nekas neatturēja - sāpes potīšu reģionā vairs nejutu. Atgriezos sākumpunktā, pēc 8.6km veikšanas. Gandrīz dubultojis savu iepriekšējo rekordu. Smieklīgi, bet varēju vēl. Bija jāatgriežas, jo bija jau vēls, un neatgriežoties, riskētu, palikt aiz durvīm.

Vēl pāris reizes noskrienot pa pieciem kilometriem, nolēmu, ka rekordam ir jākrīt. Mērķis - 10 kilometri. Sāku diezgan ātrā tempā, to arī turpināju nākamos piecus kilometrus, līdz atkal atslēdzās kājas. Ar smaidu, mūzikas ritmā, turpināju savu iesākto, un bez problēmām sasniedzu 10 kilometru atzīmi. Tā kā enerģijas man vēl bija, nolēmu noskriet mazliet vairāk. Beigās, sanāca 11.6KM .

Lieki piebilst, ka šie attālumi, ko mēroju, joprojām ir ļoti mazi, bet, ja pirms gada man kāds būtu teicis, ka varēšu noskriet vairāk par 10 kilometriem ,es nekad tam nebūtu ticējis. Joprojām esmu skeptisks, ka jebkad varēšu sasniegt maratona distanci, bet, pašlaik tas ir mans pašmērķis. Ar šo visu rakstu es vēlējos pateikt - skriet var jebkurš! Nevajag kaunēties no tā, ka tu skrien mazu distanci, jo tu vienkārši vairāk nevari. Nepadodies, un panākumi neizpaliks! Ir skaidrs, ka esmu tikai kalna pakājē, bet ziniet - esmu ceļā.
Paldies, ka lasīji. Ceru, ka iedvesmoju iziet paskriet! :)