Prieka asaras lija pār maniem vaigiem kā saulainā piektdienas rītā. Es tā raudājis nebiju ilgu laiku vai pat ne reizi tik ļoti savā mūžā. Visam kam es gāju cauri, viss ko es uzzināju un tagad spēlei bija beigas. Bet pirms viņa un pārējie devās prom, Melisai vēl bija kas sakāms :
Es esmu Zakarijs un ir pagājušas trīs nedēļas kopš es spēlēju NES Godzilla spēli.
Atceroties nakti, kad pabeidzu spēli, es uzreiz izslēdzu spēli. Tad kad biju atkal iemanījies piecelties un staigāt, es izrāvu spēles kabeli un izrāvu kārtridžu, iebāzu to zeķes atvilknē.
Es paskatījos datorā, visi skrīnšoti, kurus jūs redzējāt, bija tikuši saglabāti. Pirms vēl izslēdzu datoru, es saglabāju visas spēles attēlus flešā, ja nu gadījumā kas notiek. Pēc tam es nekavējoties devos uz gultu un uzreiz aizmigu. Gulēšana nebija atpūšānās, tas bija patvērums no realitātes. Kad pamodos, es juto tā itkā nebūtu pagājusi ne sekunde, jutos tā itkā vispār nebūtu gulējis.
Un kas tik tā bija par dieniņu... Pirmā doma, kas iešāvās prātā bija - "kas pie velna notika pagajušo nakt?!" Es par to apdomājos pāris sekundes, līdz es izdomāju kontaktēt personu no, kuras es dabūju spēli - Billiju. Tad nu es viņam piezvanīju un teicu, lai tas vienkārši atnāk līdz manam dzīvoklim, ko Billijs arī izdarīja.
Tad nu es viņam parādīju attēlus un devu ļoti vienkāršu skaidrojumu, kas notika. No sākuma Billijs domāja, ka es ākstos, bet drīz pēctam viņš saprata, ka viss ko es stāstu ir nopietni. Kad reiz viņš to saprata, viņš palika bez vārdiem. Viņš uzreiz pastāstīja, ka viņam ar spēles veidošanu nav nekāda sakara un viņam nebija ne jausmas par visu šo.
Tad nu nākamais jautājums Billijam, protams bija - "NO KĀ tu dabūji spēli?" Viņš atbildēja ar vienkāršu atbildi : "Es to iemainīju pret citu spēli ar kādu draugu." Viņš pastāstīja, ka šī persona ir uzticama, un cik Billijs ir iegādājies spēles no šīs personas, tas nekad viņam nebija radījis nekādas problēmas. Tad nu Billijs piezvanīja šai personai. Bet kad stāsts tika izstāstīts šai personai, viņš bija tikpat šokēts kā jebkurš cits dzirdot šo stāstu, tikai vienīgais, šī persona nometa klausi īsi pēctam... Šis viss nekādi nekustējās uz priekšu..
Pirms Billijs devās prom, tas vēl jautāja vai es vēlos, lai viņš paņem kārtridžu un iznīcina to. Es to nikni noliedzu. Viņš jautāja kāpēc pēc visa šī piedzīvotā, es to vēl vēlētos paturēt. Un es atbildēju, ka man vajag laiku, lai apdomātos. Un tas arī viss. Es ar Billiju kopš tā laika vairs nesazināmies tik bieži. Es jau tam teicu, ka tā nav viņa lieta, bet es tomēr domāju, ka viņš uzskata, ka tā ir viņa vaina pie notikušā.
Tajā dienā kad Billijs aizgāja, es daudz domāju.
Īstenībā, man bija grūti darīt citas lietas. Es nevarēju beigt domāt par spēli, bija palikuši tik daudz neatbildētu jautājumu. Kas bija "Sarkanais"? Vai Melissa tiešām bija spēlē? Kā viņa tur nokļuva? Kāpēc tas viss notika ar ŠO spēli?
Bet viens jautājums mani turēja nomodā dienu un nakti :
"Sarkanais" teica, ka pazīst mani jau ilgu laiku... KĀ?
No tā brīža, es nevaru nokratīt no pleciem šo sajūtu, ka kāds mani vēro.
Spēle man lika domāt par nāvi un dzīvību, veidos kā es to nekad nebūtu vēlējies domāt. Es vairs neesmu pārliecināts par neko šajā dzīvē. Pārdomājot lietas, man parādās ļoti negatīvs skats uz manu dzīvi. Šajā pozīcijā, man vienkārši viss bija vienalga. Sakritības pēc, nākamās dienas-no-dienas likās vienādas un nekam nederīgas.
Es drīz vien sapratu, ka man ir jāizvēlās viena no šīm lietām - Spēlēt spēli vēlreiz vai to iznīcināt. Es vairākas reizes mēģināju sevi pārliecināt, ka jāizspēlē spēle vēlreiz, taču netiku tālāk par spēles vada iespraušanu rozetē. Tikai pieskaroties kārtridžam man liek atcerēties visas sāpes, ko es piedzīvoju cīnoties ar "Sarkano".
Es domāju, vai vēlviena spēles spēlēšana novestu visu līdz vēl sliktākai situācijai.?! Es nezināju neko par to kā šī spēle "strādā" un tas bija pārāk riskanti. Es nezinu vai vispār biju gatavs vēlvienam šam spēles raudam.
Un tad bija laiks nākamai opcijai. Man gribējās ieelpot svaigu gaisu; Es paņēmu spēli līdz un aizbraucu līdz ezeram, plānojot spēli iemest tajā. Es aizgāju līdz ezeram ar kārtridžu rokās, es uz to paskatījos... un tas man lika domāt par Melissu. Spēlējit spēli iespējams, bija vienīgais veids kā es varēju palīdzēt viņai mocīties mūžīgās sāpēs. Un, iespējams, beigās tas var būt pat izglāba viņas dvēseli..
Nolādēts. Kad šīs domas ietriecās manā prātā, es vienkārši nebūtu spējīgs iznīcināt kārtridžu. Tad nu es vienkārši apsēdos uz soliņa, lūkojoties uz ezeru, kādu stundu. Pēkšņi, man iešāvās prātā trešā opcija : pārdot spēli ebayā.
Tas varbūt izklausās egoistiski, bet es varu apsolīt, ka tam nav nekāds sakars ar naudu. Mani neinteresē cik daudz vai maz es dabūšu par šo spēli, tici man. Tas ir egoistiski, jo es negribu uzņemties atbildību par šo kārtridžu. Es nevaru tam pieķerties mūžīgi un vienīgais veids kā es ar to varu cīnīties, ir kārtridžu izņemt no manas dzīves.
Tad nu šis viss aiznes mani pie pēdējiem lēmumiem - sīki aprakstīt visas detaļas, kamēr es tās vēl atceros un otrā: apskaidrot cilvēku, kurš vēlēsies šo kārtridžu, kādās nepatikšānās tas var iekulties un apsvērt tā vajadzību. Es nevaru garantēt drošību spēlējot šo spēli, ja tas vispār vēl kādreiz notiks. Bet jaunās spēles lietotāj, atceries šo - Esi uzmanīgs, un ja saproti, ka spēle sāk nodarīt tev pāri - SLĒDZ SPĒLI ĀRĀ!