Creepypasta #6 red part10 end!!6

"Ak, Dievs." Bija pirmais, kas man ieskrēja prātā, kad sapratu, ka man būs jācīnās ar "Sarkano".. Man likās pilnīgi neiespējami to pieveikt, viņam vispār šajā spēlē bija kaut kas tāds, ko tas nespētu nogalināt, vai tam vispār ir līdzvērtīgs pretinieks? 

Šajā cīņā viņam bija atņemtas pirmstam daudz redzētās viņa spējas. Bet neskaitot to, šis būs visgrūtākais, kas ir šajā spēlē. Ja es būtu zinājis ko man sagādās šis līmenis, es to vispār nebūtu sācis. 

Es uzreiz sapratu cik lielu kļūdu esmu pieļāvis. "Sarkanais" pasniedza savas ķetnas un sāgrāba Godzillu un es to izjutu. 

Es saprotu kādas ir izjūtas, kad spēlē spēli un tu jūti, ka zaudē, taču šis vairs nebija tas. Šīs jau bija psihiskas sāpes. 

Kad es sajutu sāpes es nopauzēju spēli. Es uz savas ādas neredzēju nevienu skrambiņu, taču es jutu kā šīs ķetnas ir sagrābušas mani aiz pleciem. Man nācās sastapties ar daudzām nepatīkamām lietām šajā spēlē, bet tagad tā man nodarīja tiešas sāpes un es novilku līniju. Jā... Es zinu, ka gan es gan jūs neredzētu beigas, taču, man tiešam sāpēja. Es sapratu, ka risks ko uzņemos, ir pārāk liels. Es biju gatavs celties augšā, uzņemt pēdējo skrīnšotu un izslēgt NES spēli, kad es sapratu kaut ko citu ---- 

-Es nespēju pakustēties.... 

Es biju paralizēts. Vienīgais ko es varēju pakustināt bija mani pirksti. Kad es biju jau bezpalīdzīgā terora situācijā, jauns logs uzmetās uz ekrāna :

Es sāku kliegt, bet vienīgā skaņa kas nāca ārā no manis bija klusa klepošana. Es pazemīgi centos, lai mans ķermenis atkal kustētos, bet tas nekam nelīdzēja. Es skatījos visapkārt. Es ieraudzīju datoru. 

Kaut kā dators pats no sevis uzņēma jaunus skrīnšotus, kad es atsāku cīņu. Es vēljoprojām nesaprotu kā un kapēc. Kaut kas no spēles, tam lika tā rīkoties. 

Tā kā es nespēju pateikt ne vārda, es domās sāku lūgties, lai spēle mani palaiž vaļā. No milzīgā stresa, es īpaši neatceros ko es tieši teicu, bet tas skanēja apmēram tā :

-"Piedod, lūdzu, piedod, ka aizvainoju tevi. Es tā nedomāju. Es nezināju, ka šīs lietas nonāks tik tālu. Tikai, lūdzu, laid mani vaļā. Es neteikšu nevienam par spēli un neslēgšu šo spēli vairs iekšā, nemūžam. LŪDZU!!!"

Un "Sarkanais" atbildēja : 

"Tikai viens izdzīvos." 

Latiņš, nekad manā mūžā nebija tik skaidri izprasts. Ja es nespēju nogalināt "Sarkano", tad tas nogalinās mani.. Kā idiots, es spēlēju šo spēli, lai beigās nonāktu pie tā, ka esmu viņa upuris. Es to nesapratu un tagad, tas iespējams, prasa manu dzīvību. 

Es nomierinājos un pieņēmu reaitiāti kāda tā ir, šajā situācijā. Bija tikai viena lieta, lai es paliktu dzīvs, man bija jānogalina "Sarkanais". 

Tas viss notika tik strauji. Ja nebūtu uzņēmušies šie skrīnšoti, es iepsējams, ka pat neko no šī neatcerētos. Tieši kā "pakaļdzīšanās" līmeņos "Sarkanais" kustējās neaptveramā ātrumā. Vispār bija tik maz laiks, lai apdomātu savu kustību. 

Un pāri visam šim, man nebija laika priekš stratēģijas. Man šī situācija bija jānokontrolē ar saviem refleksiem. Un vissliktākais bija tas, ka es nebspēju paredzēt kādus uzbrukumus "Sarkanais" izmantos.  Man bija gan jāaizsargājās, gan jāuzbrūk. 

Es jutu katru triecienu, ko Godzilla saņēma. Tie visi sāpēja. Es ļoti centos, lai izvairītos no "Sarkanā" triecieniem, bet katrs no kura es izvairījos, noveda mani līdz citam, negaidītam triecienam. Un sāpes tikai turpināja pieaugt spēkā.