Tāpēc es negaidīju un skrēju pakaļ mazajam purkšķētājam, kas joņoja un žoga pusi, saķēru mazo ežuku un atnezu viņam šodien dabūto lauku pienu, ņom, ņom (ņjā, tagad vispār, uzzinot to faktu, ka viņiem viņu nevar dot, jūtos diezgan truli, kā jau parasti sanāca ablomīties. Ņjā, gribi kā labāk, sanāk kā parasti :D)! Nu, un, kad mazais rezgalis jau bija paēdis un sparīgi mēgināja aizbēgt, nācās atkal skriet pakaļ viņam un saķert viņu. Un pēc brīža, kad biju viņu saķēris, viņu aiznesu uz tuvējo mežiņu, proti, uz turieni, kur mazais rukšķēdams arī sparīgi devās, kas atrodas pāri tam pirmīt pieminētajam ceļam, un mazais sākumā, protams, nedaudz sabijies bija saritinājies savā kamolā, bet pēc tam, kad jau bija sapratis, ka neko viņam nedarīšu, aizčāpoja ātrā solī tālāk.