Zeme bez cilvēces.12

Būs arī tādi, kas apraudās mūsu izzušanu, piemēram, utis, tarakāni un žurkas, kas ļoti strauji, palikuši bez eksistences līdzekļiem, ies bojā. Piemēram, uz cilvēka parazitējošās utis, zaudējušas savu barotni, izmirs viena gada laikā! Savukārt tarakāni un žurkas šādā modelī izzudīs dažu ziemu laikā. Jo šīs būtnes faktiski ir mūsu “mājdzīvnieki”, ko paši esam netiešā veidā pieradinājuši. Lai cik gudras būtu žurkas, bez negribētās cilvēka palīdzības tās nespēs izdzīvot. Nebūs pārtikas atkritumu, ko tagad aiz sevis atstājam ik uz soļa, un žurkas zaudēs prātu no bada pilsētu akmens sprostos, visticamāk, kļūstot par drosmi atguvušo plēsīgo putnu un zvēru laupījumu. It kā neiznīcināmie tarakāni, galvenokārt iedzīvojušies mērenajos un ziemeļu platuma grādos, izmirs pamestajos dzīvokļos.

Bet suņi, kļuvuši mežonīgi un cenšoties pulcēties baros, nespēs izturēt nežēlīgo cīņu ar saviem tiešajiem konkurentiem vilkiem. Arī zirgiem nav īpaši lielu izredžu izdzīvot. Tādējādi viss mūsu pieradināto pulks ies bojā no plēsīgo zvēru zobiem un plēsīgo putnu knābjiem.

Puslīdz pārliecinoši biologi min tikai vienu mājdzīvnieku, kas, pazaudējis “suverēnu”, spētu saprast, kā izdzīvot. Un tas ir kaķis. Protams, pēdējos gadu tūkstošos arī šis dzīvnieks ārkārtīgi pielāgojies dzīvošanai līdzās cilvēkam, taču iedzimtais mednieka instinkts tam itin nemaz nav notrulinājies. Kaķis spēs pietiekami labi nodrošināt sevi ar barību, vēl jo vairāk tāpēc, ka būs savairojušās mazo putneļu populācijas.

Dārzeņu kultūras, ko cilvēks kopis gadsimtiem ilgi, būs spiestas iziet “negatīvās selekcijas” stadiju, tāpēc kļūs mežonīgas un sāks ražot negaršīgus, sīkus augļus. Pilsētu parki aizaugs, pārvēršoties mežainēs. Vietas, ko cilvēks ilgi un rūpīgi attīrījis un iekopis, pārmāks džungļi. Pilsētas kļūs par dabas eksperimentālajiem dārziem, kur tā kultivēs visātrāk augošās sugas. Jebkurā brīvas zemes gabaliņā sāks stīgot augi un vīties koku saknes. 

Pēc dažiem simtiem gadu, piemēram, visa Eiropa no Lisabonas līdz Urāliem būs klāta ar biezu mežu – vienīgo dabisko aizvēsturisko laiku augu vidi.

Kad sačākstēs un sabruks aizsprostu dambji, pilsētas, kas uzbūvētas upju deltās, piemēram, Hjūstona vai Hamburga, pazudīs zem upju ūdens sanesām. Protams, jūras ūdens noslīcinās Nīderlandi, jo liela daļa šīs valsts zemju atkarotas jūrai. Zem ūdens pazudīs arī daudzas salas. Nekas vairs neliecinās par tādām megapolēm kā Maskava, Berlīne vai Ņujorka.

Pēc aptuveni tūkstoš gadiem saglabājušies būs tikai daži mūsdienu inženieru roku darinājumi, piemēram, daži tilti noturēsies līdzīgi majestātiskajiem romiešu akveduktiem.

Zem Lamanša joprojām vīdēs Angliju un Franciju savienojošais tunelis. Ticami, ka tas saglabāsies vēl vismaz vairākus miljonus gadu, tāpat kā ASV Dienviddakotas Mauntrašmoras granīta klintī izcirstie amerikāņu prezidentu portreti. Taču Panamas kanāls gan ātri aizaugs un atdalītās Amerikas daļas atkal būs savienojušās.

Mūsu planētas izskats būs izmainījies līdz nepazīšanai. Klusums. Tuksnešainas ainavas. Milzīgi smiltāji. Fragmentāras sabrukušu būvju atlūzas. Šī Mūžība rāmi atpūtīsies uz planētas Zeme, laika tecējumam palīdzot risināt visas tās problēmas. Dabas fenomeni izrādīsies nepielūdzami pārāki par tā dēvētajiem pasaules brīnumiem.

Bet – vārdi, vārdi un vēlreiz vārdi! Lūk, kas vēl paliks pēc mums, kad būs izzudušas pat būvju drupas. Ētera viļņi joprojām turpinās gaismas ātrumā izplatīt mūsu radio un tālrādes pārraides, piepildot starpzvaigžņu telpu ar visu iespējamo pasugu “Talantu fabriku” pazīšanās zīmēm vai netrūdošajiem vārdiem par “pēdējo iespēju”, “ekonomisko izaugsmi”, “čempionāta pēdējo kārtu” un tamlīdzīgi. Kosmiskie radioarheologi, piemēram, Vērša zvaigznājā pēc pārtverto pārraižu fragmentiem ilgi mēģinās salipināt kopā ainu par kārtējo izzudušo civilizāciju.

 Tikai pēc 35 tūkstošiem gadu augsne attīrīsies no svina, ar ko mēs to esam piesūcinājuši tik ārkārtīgi īsajā rūpnieciskās ēras laikā;

– pēc 100 tūkstošiem gadu evolūcijas gaitā, iespējams, parādīsies mikroorganismi, kas sāks pa visu planētu izmētāto automobiļu riepu pārstrādi;

– paies ceturtdaļmiljons gadu, un tikai tad sabruks atomieroču arsenālos uzkrātais plutonijs;

– dažas indīgās vielas nesabruks arī pēc vairākiem miljoniem gadu;

– urāns-238 turpinās sabrukt vēl aptuveni 4,5 miljardus gadu, proti, tieši tikpat ilgi, cik Zeme nodzīvojusi patlaban…

- Planētas radioaktīvās saindēšanās pēdas izkliedēsies tikai pēc vairākiem miljoniem gadu, jo patlaban ir aptuveni 450 strādājošas AES

Pilsētas aizaugs aptuveni divdesmit gadu laikā. Cik gan daudz reižu pasaules vēsturē tā jau ir bijis! Cik bieži skanējuši šie vārdi: “Pilsētas nav. Paskaties… Tur ir tikai milzīgu koku saknes. Koki un cilvēki nevar dzīvot kopā.” Taču tagad vairs nebūs neviena, kurš pateiktu tādus vārdus – un nebūs vairs pilsētu.

Alans Vaismans retoriski jautā: “Vai patiešām mums visiem jāizzūd, lai Zeme spētu izveseļoties? Es tam neticu. Mana grāmata domāta ne jau “pasaulei bez mums”, bet gan pasaulei, kurā mēs visi joprojām vēl esam dzīvi. Jo mums jāiemācās dzīvot saskaņā ar dabu, ja vien patiešām vēlamies uz šīs planētas uzturēties iespējami ilgāk.”