Teikšu godīgi, ka nebiju gaidījis tādu atsaucību iepriekšējos rakstos, paldies visiem, kas komentēja un lika plusus! Gribēju ātrāk uzrakstīt trešo un pēdējo daļu, bet darba dēļ man šī nedēļa bija visai aizņemta. Nav ko daudz muldēt, piedāvāju pēdējo daļu šim stāstam.
Lai šis stāsts radītu jēgu, ir jāizlasa iepriekšējās divas daļas! To var izdarīt šeit:
Kad es sapratu, ka caur durvīm ārā netikšu, es paķēru pie loga stāvošo krēslu un metu to pret logu. Tas sašķīda mazās drumstalās un deva man iespēju tikt no būdiņas laukā.
„Bez sejas! Bez sejas!” Bez sejas!” nezvēra saucieni kļuva klusāki un klusāki ar katru manu soli.
Es dzirdēju vēl pēdējo reizi nezvēra, kas baidījis mani visu nakti, gārdzienus, ielēcu savā mašīnā, un traucos pa šauro, aizsnigušo iebrauktivi lielceļa virzienā. Mans ķermenis trīcēja, un visu laiku es atskatījos spogulī, jo mani nepameta sajūta, ka tieku izsekots. Es norāvu savu šalli no sejas, un zem tās mana āda bija bāla kā sniegs, kas krita tajā naktī no debesīm. Es neapstājos līdz nebiju sasniedzis pirmo apdzīvoto vietu un sāku nekontrolējami šņukstēt. Es zināju, ka šis notikums atstās uz mani iespaidu uz visu atlikušo dzīvi, bet kamēr es raudāju savā mašīnā, es piedevām sāku nekontrolējami smieties. Mani valdīja neparasts emociju kokteilis, ko pats nespēju aptvert. No visa šī notikuma es tiku ārā bez skrambiņas. Neskaitot to, ka biju garīgi sagrauts, mans ķermenis bija neskarts. Man viss bija kārtībā.
Kad es savācos pēc savas asaru un smieklu scēnas, es, slaukot savasasaras, gāju uz blakus esošo veikaliņu. Man šķita, ka no malas izskatījos jucis. Veikals bija gandrīz tukšs, ja neskaita kasieri un vecāku pāri. Viņi mani apskatīja pāris sekudnes un turpināja darīt iesākto.
„Traka nakstiņā?” vienu uzaci uzraucis teica kasieris un turpināja skanēt produktus.
„Tu pat nespēj iedomāties...” noteicu es, skatoties kā aust rīts.
„Es ievēroju, ka esi nedaudz apbēdināts. Kas noticis? Vai Tevi draudzene pameta vai kas tāds?” Viņš teica, skatoties man acīs, kamēr kases aparāts rādija cik esmu parādā par pirkumu.
Es ievēroju, ka kasieris bija nedaudz jaunāks par mani un, ja vārda nozīmei var ticēt, tad viņa vārds bija Edgars. Es noskatījos velreiz uz viņa vārda nozīmīti un nospriedu, ka neko jau nezaudēšu, ja izstāstīšu, kas ar mani notika. Tā es sāku viņam stāstīt manu neticamo stāstu, un notika kas neparedzams. Es biju domājis, ka viņš sāks smietis vai sauks mani par pasaules lielāko meli. Bet Edgars neko tādu nedarīja. Viņš tikai stāvēja bāls kā piens un skatījās uz mani lielām acīm it kā būtu piedzīvojis acu priekšā vilciena avāriju.
„Edgar, v-vai Tev viss kārtībā?” skatoties viņa acīs, es noteicu.
„K-ko? Ē... Jā! Tikai...” Edgars sāka runāt un viņu pārtrauca apziņa, ka mēs abi tiekam vēroti.
Padzīvojošais pārītis skatījās uz mums neizpratnē, un man likās, ka viņi nez kapēc mani nosoda par maniem vārdiem. Viņiem bija tas pats bālais skatiens, kas Edgaram pirms pāris sekundēm. Pēc neilga klusmuma brīža vecais pāris ieskatījās manī un jautāja, ko es zinot par veco būdu. Es īsumā aprakstīju namiņu cik es spēju to atcerēties. Pāris turpināja ar savu stāstu par būdu. Viņi stāstija cik ilgi tā tur atrodas, kā jau gadiem ilgi ir pamesta, un kā cilvēki baumo, ka tā vieta ir apsēsta ar ļaunumu. Daudzi cilvēki tur ir devušies un pazuduši. Nav dzirdēts neviens stāsts, ka kāds tur būtu devies un atgriezies.
„Viens no maniem labākajiem draugiem nolēma tai namiņā palikt pa nakti...” teica Edgars skatoties tālumā „Es atteicos doties uz to stulbo būdu, jo zināju, ka tas nebeigsies labi. Es ilgi centos viņu atrunāt un teicu, ka šīs derības bija muļķīgas, bet viņš manī neklausījās, jo bija pārāk pārņemts ar domu, ka neiešanas gadījumā visi viņu sauks par zaķpastalu. ”
Stāstot šo stāstu, Edgara acīs bija manāmas asaras: „Tā arī bija pēdējā reize, kad kaut ko no viņa dzirdēju. Es zvanīju viņa vecākiem katru dienu, bet viņi neko par viņu nezināja. Mēs pat sazinājāmies ar Degpunktu un izlīmējām plakātus pa visu apkārtni. Līdz beidzot es sadūšojos sazvanīt polciju un izstāstit viņiem par būdiņu.”
Edgars sažņaudza savu dūri un turpināja stāstīt: „Mēs ar policiju atradām viņa līķi tās mājas pagrabā. Līķa acis bija izgrieztas ar trulu asmeni, viņa deguns nogriezts, un viņa lūpas... Arī tās bija nogrieztas. Viņš tika atrasts pilnīgi izģērbts, ar pilnīgi atvērtu krūšu kurvi. Visi iekšējie orgāni bija izņemti un izmētāti pa visu pagrabu. Daži no tiem bija kožļāti. Kalngals šām šausmām bija, kad pat viņa ģenitālijas bija nogrieztas un tās tā arī netika atrastas. Un vai zini, kas bija visšausmīgākais? Policija pēc sekcijas secināja, ka viņš visu šo izdarību laikā bija dzīvs.”
Edgars saviebās, kad atcerējās šausminošo skatu no tā pagraba: „Viņi tā arī neaklāja, kas to bija izdarījis. Viņi neatrada nedz DNS, lai kādu apsūdzētu, nedz slepkavības ieročus, neko...”
Edgars sažņaudza savas dūres vēl jo ciešāk, kamēr vecā kundzīte, mierinot viņu, uzlika savu roku uz viņa pleca. To darot viņa paskatījās uz mani un teica: „Cilvēki jau gadiem pazūd no tās vietas. Godīgi sakot, man šķiet viņi jau gadu simtiem no turienes pazūd, bet vienmēr visi stāsti ir līdzīgi kā šis. Man ir vienalga, kas Tu esi, bet neviens nav pelnījis tādu likteni. To vietu sen jau vajadzēja nodedzināt līdz ar zemi.”
Sirmais kungs piegāja pie savas kundzes sāniem un skatījās uz mani ar visrūgtāko skatienu, kādu jebkad biju redzējis: „Ja Tavs stāsts ir patiess, tad uzskati sevi par vislaimīgāko cilvēku, kas staigājis uz zemes virsas. Visa mana mūža garumā Tu esi vienīgais, kurš no tās nolādētās būdas ir iznācis ārā dzīvs.” Kundzīte pierāvās tuvāk savam vīram, kamēr viņš teica šos vārdus.
Dzirdot viņu stāstus, es sapratu, ka mani varēja piemeklēt Edgara drauga liktenis. Nezvērs būtu mani ievilcis pagrabā, ja vien mana telefona modinātājs nebūtu ieslēdzies. Es ātri samaksāju par saviem pirkumiem, un cik vien ātri varēju pametu veikalu neatskatoties. Miega trūkuma un nepārtrauktā adrenalīna pieplūduma dēļ es jutos pilnīgi izsmelts, tapēc nolēmu doties uz vietējo viesnīcu un tur pavadīt visu dienu, lai atpūstos no šī neprāta.
Tajā naktī es nevarēja novērst acis no diviem priekšmetiem, kas izglāba manu dzīvību. Vienā rokā es turēju sažņaudzis savu šalli, kas bija paslēpusi manu seju un lika nezvēram dmāt, ka man nav sejas. Otrā rokā bija mans telefons, kas aizbiedēja to elles radību prom no manis pareizajā brīdī. Kopš tās dienas es neesmu gulējis bez šalles ap manu seju. Šis notikums man lika pārdomāt manu dzīvi un saprast, ka nekas šajā dzīvē neilgst mūžīgi, tapēc nolēmu uzaicināt savu labu paziņu Zani uz randiņu, un viss mums tālāk noritēja veiksmīgi.
Nu mēs ar Zani esam kopā jau divus gadus, un es jau esmu lūdzis viņas roku uz ko viņa man ir teikusi jā-vārdu. Daļa manis vēl aizvien nespēj aizmirst to briesmīgo nakti, tapēc vēl aizvien es velku šalli, kad eju gulēt. Pie tam esmu sev uzstādījis arī noteikumu, ka nekad nedzīvošu mājā ar pagrabu. Papildus drošībai es vienmēr aizslēdzu guļamistabas durvis – tas mani pašu kaitina, bet nekad nevar būt pārāk drošs. Par spīti šīm manām neprātībām, Zane ir pieņēmusi mani kāds es esmu un atbalsta mani mūsu kopīgajā ceļā. Es viņai nekad neesmu stāstijis par to briesmīgo nakti. Pats nezinu kapēc.
Vairs tikai vēlos piebilst vienu lietu, kurā visticamāk varu vainot savu iztēli, bet dažkārt, kad pamostos nakts klusajās stundās, es dzirdu lietas... Dažkārt tā ir maiga skrāpēšanas skaņa. Otra lieta, ko es vainoju uz savu paranoju, ir, ka dažkārt dzirdu no mana skapja nākam čukstus, kas izklausās pēc vārdiem: „Bez sejas...”
Domāju ka tev derētu ielikt vēl kādu tik pat interesantu un noslēpumainu stāstu kā šis.Izcils šausmu stāsts. Gaidu nākamo. Tev patiešām ir talants.
P.s. Sadali nākamos arī daļās.
Ak Dievs, viss vēdera saturs sagriezās otrādi.. 
Bet baigi labais stāsts, ceru redzēt vēl kādus 
Paldies! Jā, uztaisīs noteikti vēl vienu sēriju. Man pa nedēļas vidu vienkārši nav laika, tapēc ar 3. daļa ievilkās nedaudz.
