Mums visiem ir stāsti par dīvainiem un neizskaidrojamiem notikumiem. Mans stāsts ir par to kā mana šalle izglāba manu dzīvību un turpina to darīt vēl šo balt dien. Reiz decembra otrajā pusē es devos no sava dzīvokļa Liepājā uz laukiem Daugavpilī. Tā pat vien vēlējos apciemot savus radus Ziemassvētku brīvdienu atvaļinājumā. Taču ceļa laikā kā pa nelaimi saskāros ar sniegputeni.
Šalle (šausmu stāsts) pirmā daļa3
181
0
Mani tas diez ko nesatrauca, jo mašīnai biju uzlicis zeimas riepas, un ceļš sākotnēji bija labi pārredzams. Taču pēc kāda laika sniegputenis pieņēmās spēkā, un redzamība kļuva visai ierobežota. Ceļš kļuva slidens, sāka tuvoties jau tumsa, un mašīna ik pa laikam zaudēja saķeri, tapēc nolēmu, ka vajadzētu atrast kādu vietu, kur pārlaist nakti. Tā kā izbraukt man sanāca tikai pēc darba, kas beidzās 18.00, biju visai saguris, un atpūta man noderētu. Pa nelaimi es nekur nemanīju nevienu pašu hoteli.
Mana otra opcija bija vienkārši turpināt braukt un domāt, ka viss būs kārtībā... Vai cerēt, ka kaut kur Ērberģē beidzot atradīšu kur piemesties, lai paglābtos no noguruma un spēcīgās vētras. Taču man neveicās un neko neatradu. Tasinību sakot, man nebija ne mazākā nojausma, kur tieši atrados, jo vētra bija par spēcīgu, lai redzētu ceļa zīmes vai vispār kas apkārt notiek. Kad likās, ka sliktāk vairs nevar būt, vētra pieņēmās vēl vairāk spēkā, un man bija skaidrs, ka turpināt ceļu būtu neprāts.
Pulkstens man rādija jau pāri desmitiem vakarā un es izdomāju, ka pie pirmās izdevības jāstājas kaut kur malā. Tas bija ļoti auksts vakars, tapēc palikt mašīnā pa nakti īsti nebija pcija – riskēju nosalt. Tā kā biju izmisumā, nolēmu tiklīdz pamanīšu kaut kādu māju, tā iešu pie tās un lūgšu naktsmājas.
Pagāja kādas 30 minūtes un vēl aizvien es neko nemanīju. Briesmīgo laikapstākļu dēļ biju spiests vilkties uz 70km/h. Taču pa laimi es tālumā pamanīju kaut kādu nobrauktuvi, kas iespējams veda uz kādu privātmāju. Izmisumā nolēmu braukt tur nost un cerēt uz labāko. Un pa laimi nobrauktuves galā es redzēju nelielu namiņu. Gaismas gan namiņā bija izslēgtas, bet pati māja bija labā stāvoklī. Es noparkojos blakus lielam bērzam, kas stāvēja namiņa priekšpagalma vidū. Kad kāpu no mašīnas laukā es uzvilku savu ziemas jaku, apliku ap kaklu un ausīm šalli, lai seja nenosalst. Laiks bija reti riebīgs, tapēc nožēloju to, ka biju aizmirsis mājās cimdus.
Par spīti savām atsalušajām rokām, manai sejai un pārējam ķermenim bija silti, un dotajā situācijā man nebija tiesības sūdzēties. Es ieliku rokas dziļi jakas kabatās un turpināju ceļu pretī namiņa durvīm. Kad pietuvojos tām, es pamanīju kaut ko dīvainu. Pa spīti tam, ka atrados nekurienes vidū, tur nekur nemanīju nedz nevienu mašīnu, nedz vispār kādas dzīvības pazīmes. Vai namiņš bija pamests?
Es izņēmu savu labo roku no kabatas un pieklauvēju trīs reizes un pacietīgi gaidīju līdz iesaucos: ”Vai kāds šeit ir? Es ļoti atvainojos par traucējumu tik vēlā stundā, bet es esmu izmisumā, un man vajag vietu, kur palikt līdz vētra norimstas.”
Protams, neviens neatsaucās uz manu lūgumu pēc palīdzības, tapēc nolēmu pieklauvēt vēl trīs reizes, šoreiz sitot spēcīgāk. „Vai kāds mani dzird?”, Es iesaucos un turpināju, „Es neesmu šeit ieradies Jūs aplaupīt vai kā savādāk kaitēt. Man tikai vajag vietu, kur palikt pa nakti. Es apsolu, ka būšu prom jau ap saullēktu.”
Kad es pabeidzu savu teikumu, es pieskāros metāla rokturim. Durvis nebija aizslēgas, tapēc es gāju iekšā, skaļi saukdams:”Es nāku iekšā, ja kāds šeit ir, lūdzu atsaucaties.”
Man tas likās dīvaini, ka māja ir palikusi neaizslēgta. Durvis bija nedaudz iestrēgušas, tapēc nācās tās pagrūst, lai atvērtu, taču aizvērt tās bija pavisam vienkārši. Ieejot mājā, es redzēju piecas istabas: dzīvojamo istabu, kura arī bija vislielākā istaba, mazu virtuvi, vēl mazāku vannas istabu, un vēl divas guļam istabas, kas atradās kabīnas tālākajā vietā. Namiņā nebija gaisma un apkārt valdīja piķa melna tumsa. Es neko nevarētu saskatīt, ja manas acis jau nebūtu apradušas ar tumsu. Tā es nolēmu meklēt elektrības slēdzi, ieslēdzu kabatas lukutrīšā aplikāciju uz sava telefona, un sāku pārmeklēt sienas. Manai meklēšanai nebija rezultāta, tapēc, lai taupītu savam telefonam bateriju, es aplikāciju izslēdzu laukā un iestatīju lidmašīnas režīmu.
Pirms es izslēdzu gaismu laukā, es nopētiju gleznas, kas bija izkārtas uz sienām. Visas gleznas izskatījas visai parastas. Vai nu Daugavas dabaskati, vai ostas zīmējumi. Viena glezna attēloja lapsu medības vai kaut ko tādu, bet visādi citādi tās bija tipiskas gleznas, ko redzētu jebkurā pensionāra mājā. Taču viena glezna pievērsa manu uzmanību. Glezna bija maza un tajā bija attēloti divi pieauguši cilvēki, pieņemu māte un tēvs, meitene pusaudžu vecumā, divi zēni un mazs bērns
Gleznā attēlotā ģimene velkāja Viktorijas laika apģērbu. Vēsturē orientējos slikti un tas ir tikai mans minējums, ka apģērbs varēja būt no 1800. gada vai 20. Gadsimta sākuma. Galvenais, ka drēbes izskatījās karaliskas un greznas. Taču kaut kas šajā gleznā bija visai nemieru raisošs. Katra ģimenes locekļa seja izskatījās kā izsmērētas ar mālu... To ir visai grūti aprakstīt, bet pieciem no ģīmenes locekļiem izskatījās, ka vispār nebija sejas aprišu. Ar to es domāju, ka viņiem nebija sejas kā Tev vai man, bet acu, deguna vai mutes vietā bija vienkārši gluda miesa.
Vienīgi mazajai pusaudžu meitenei ar sejas uzbūvi viss bija kārtībā. Godīgi sakot, viņai piemita ļoti skaisti sejas vaibsti. Es novērsos no gleznas, lai paskatītos savā telefonā uz brīdi. Pulkstenis jau rādija, ka tuvojas pusnakts, tapēc nolēmu doties tālāk uz guļamistabām, lai noskaidrotu vai mājās tiešām neviena nav. Man pa atvieglojumu istaba bija tukša, ja neskaita vidēja izmēra gultu, greznu skapi un nakts galdiņu. Uz sienām nekas daudz nebija, kā tikai pāris gleznas.
Pa spīti tam, ka mājā nebija nekādas apkures sistēmas, ja neskaita kamīnu, istabas bija visai siltas. Lai nebūtu auksti es atstāju drēbes mugurā un gāju uz gultu gulēt. Tā pat es biju nolēmis tur palikt tikai līdz pāries vētra, un mājas īpašnieki diez vai atgriezīsies mājās tik vēlā vakara stundā. Es ielecu gultā, kas atradās pretīm atvērtajām durvīm, kas pavēra skatu uz vēl vienām durvīm. Tās pieļāvu bija vienkārši skapja durvis. Tad es pārvilku savai sejai pāri šalli, tādējādi pārliecinoties, ka mana galva naktī neatsals, un uzstādiju modinātāju telefonā uz 4.30 un noliku to atpakaļ uz naktsgaldiņa. Tad es ar šalli aizklāju savas acis un iekārtojos ērti palagos, aizvēru acis un ļāvos sapņiem mani aizvest kādā ceļojumā. Līdz pāris minūtes vēlāk mani uzmodināja dīvainas skaņas, kas atgādināja skrāpēšanu. Tās nāca no aizvērtajām durvīm...
Pirmās daļas beigas.
Otrā daļa lasi spiežot šeit
Tev patiks šie raksti
