Gandrīz katrs zin kādu neizskaidrojamu atgadījumu, kas noticis ar citiem - draugiem, paziņām, varbūt pat nepazīstamiem cilvēkiem. Daudzi arī paši ir piedzīvojuši neizskaidrojamus notikumus.
Šajā rakstā patiesi, neizprotami un pat mistiski atgadijumi, kas notikuši ar dažādiem cilēkiem. 2.daļa.
„Kas gan izglāba no nāves?” «Tas notika pirms pieciem gadiem. Esot atvaļinājumā, es izdomāju apmeklēt vasarnīcu, bet vakarā atgriezties mājās. Bet jūtu vāju savārgumu, kuru centos pārvarēt jau dažas dienas. Izlēmu pārnakšņot ārpus pilsētas. Nākamajā dienā sapratu, ka esmu nopietni saslimusi un diez vai varēšu patstāvīgi atgriezties pilsētā. Pa pusei bezsamaņas stāvoklī vasarnīcā pavadīju vairākas dienas, situācija kļuva sliktāka, jo nebija zāļu, produktu un teflona. Es jau sāku uztraukties par savu dzīvību un griezties ar domām pie savas meitas, kas tajā laikā dzīvoja pie vecmāmiņas, lūdzu viņai atbraukt. Vai nu telepātija nostrādāja, vai meitas intuīcija, bet viņa atsaucās uz manu saucienu. Bet par cik ilgi vasarnīcā viņa nevarēja palikt, viņa, nopirkusi zāles un produktus, sāka man lūgties, savākt spēkus un atgriezties pilsētā. Kaut arī es viņai to apsolīju, sirds dziļumos es šaubījos, ka to varēšu izpildīt.
Vakarā pēc meitas aizbraukšanas, iegrimusi vieglā snaudā, es negaidīti izdzirdēju grīdas dēļu čīkstoņu. Pagriezos pret skaņu, bet nevienu neieraudzīju. Negaidīti sakustējās manas segas mala, it kā kāds zem segas līstu pie manis. No bailēm un izbrīna, es nevarēju pakustēties. Neredzamā būtne zem segas lēnām tuvojās pie manis, kamēr es beidzot sajutu ugunīgi karstu pieskārienu savām pēdām. Pēc sekundes šis noslēpumainais karstums izgāja man cauri, piepildot kājas līdz pašiem ceļgaliem ar pulsējošu siltumu. Pēc tam viss beidzās un es aizmigu. Nākamajā rītā es jutos kā no jauna piedzimusi. Slimība pārgāja, it kā tās nebūtu bijis. Es jutu mundrumu un spēku pieplūdumu. Savedu kārtību māja un atgriezos pilsētā. Kas par noslēpumainu būtni palīdzēja man pievarēt slimību, es līdz šim brīdim nezinu. »
„Vārdu noslēpums” Izlaiduma balle – prieks, jautrība un jūra emociju, bet kā jau visos svētkos gadās – tiem pienāk beigas. Un, lūk, viens skolnieks piedāvāja ideju – lai katrs klātesošais uz papīra gabala uzraksta, par ko vēlas kļūt nākotnē, mēs noliksim visas lapiņas kastītē, bet pēc tam salidojumā pēc pieciem gadiem atvērsi un paskatīsimies, kura sapņi ir piepildījušies, bet kura nē un jautri pavadīsim laiku, atceroties mūsu balli. Tā arī visi izdarīja. kāds uzrakstīja, ka grib kļūt par biznesmeni, kāds par frizieri, bet jau drīz visticamāk visi par to aizmirsa.
Lūk, pēc 5 gadiem notika tā pati ilgi gaidītā tikšanās – ieraudzīt savus draugus. Atnāca visi izņemot vienu – Žeņku. Iemeslu zināja visi – viņš kļuva par miesassargu un, izpildot savu pienākumu, tika nogalināts. Drīz, kad kaste tika atvērta un visi ņēma savas lapiņas, palika tikai viena kastes apakšā, un tā piederēja Žeņam. Visiem bija ļoti interesanti uzzināt, kas gan tajā ir uzrakstīts, jo tajā vakarā ballē viņš nevienam to neteica. Atverot lapiņu, visi šausmās izlasīja vienu, bet ļoti skumju frāzi: „A manis jau vairs nebūs”...
„Elles radības starp mums” Es atceros, tas bija manā bērnībā, kaut kur vienpadsmit gados. mājas pirmajā stāvā, kurā dzīvoju kopā ar vecākiem, apmetās kāds nezināmais. Viņš vienmēr viss staigāja melnā, redzamas bija tikai acis, acis ar ellīgu spīdumu un nedabīgi sarkanu krāsu. No tā dzīvokļa pa naktīm ieskanējās ledaini, skaļi smiekli. Bet kad es tur nokāpu lejā, likās, ka kāds novēro.
Daži kaimiņi arī pievērsa uzmanību dīvainajam kaut kam. Vienreiz es sadūšojos un pazvanīju pie durvīm. Neviena. Pieskāros ar roku un konstatēju, ka tās ir pilnībā neaizslēgtas. Un pēkšņi, ieejot svešā dzīvoklī, sajutu neparastu aukstumu. Kādu balsis.. Kāds gāja ēnās. es redzēju tumsas sabiezējumus, bet nevarēju saskatīt kurš tur ir. mani sāka vilkt grīdā, lejā, un pēkšņi es nokļuvu neparastā mājā. Sienas, grīda, griesti – viss bija veidots no savienotiem kauliem. Pie manis pienāca šausmīga būtne, tā nelīdzinājās nevienam cilvēkam, ne zvēram, tā ārieni nevar aprakstīt. Es atveros tikai tās sarkanās acis, un ledaino, necilvēcīgo balsi, it kā pati nāve no zem-zemes ierunātos.
Pēc tā mani atrada blakus tai istabai ar lielu daudzumu izplūdušām asinīm. Es knapi izdzīvoju. Bet dīvainais kaimiņš kaut kur pazuda.
