Mēs nesmējāmies28
991
1
Bija vēla nakts. Es samaksāju par taksi un ieklupu iekšā dzīvoklī, mēģinot būt kluss, bet tomēr paguvu ietriekties visur, kur vien var. Nolamājoties par visām lietām, kuras apgāzu, es tomēr atradu guļamistabu. Tas noteikti bija divos vai trijos no rīta. Bārs bija slēgts.
Es uzvilku savus šortus un mēģināju pēc iespējas nemanāmāk ielīst gultā. Mana draudzene noteikti bija ļoti neapmierināta par to, ka ierodos tik vēlā stundā mājās. Viņa nekustējās, tikai sega cēlās augšā un lejā līdz ar viņas elpošanu.
Es iegrimu spilvenā, acis lipa ciet. Es gandrīz izslēdzos pirms vispār pieskāros vēsajiem, maigajiem palagiem. Es varēju just, kā istaba zūd tālumā iekšā sapnī, kad pēkšņi mans telefons sāk zvanīt.
Es lempīgi pagriezos uz otru pusi, mēģinot aizsniegt dūcošo saziņas līdzekli. Es paskatījos ekrāna displejā un tur rādījās manas draudzenes vārds. Viņa gan jau bija aizmirsusi telefonu savas draugu mājā un viņi vienkārši gribēja par to paziņot. Es atbildēju.
“Jā?”
“Sveiks, es tikko atnācu mājās. Vai tu varētu man palīdzēt ienest iekšā veļu?”
Ko? Tā bija manas draudzenes balss. Bet…
Es pagriezu galvu pret salīkušo ķermeni, kas gulēja man blakus. Mans prāts izdomāja visādas baisas lietas, kas varētu atrasties zem segas. Es paņēmu segu un norāvu to nost no tā, ko tas slēpa.
Viņa ievaidējās un skatījās manī nesaprašanā. Es paspīdināju telefonu viņai gar acīm, lai redzētu vai viņa ir kāda parādība ar iegrimušām acīm. Nē, nē… viņa vienkārši izskatījās ļoti neapmierināta. Viņa redzēja manas acis un muti muļķīgi atplestas.
“Tu stulbais, piedzērušais lops! EJ GULĒT,” viņa man iesita ar spilvenu. Viņa sāka spārdīties, murmināja kaut kādus lamuvārdus un pagriezās pret sienu. Jap… tā bija mana draudzene.
Es pacēlu atkal telefonu, jo tas sāka vibrēt. Tas bija atkal manas draudzenes numurs.
Es atbildēju un viņa runāja atkal. “Sveiks, es tikko atnācu mājās. Vai tu varētu man palīdzēt ienest-“
Es tūlīt piecēlos. Tas izklausījās tieši kā viņa, bet mana draudzene tagad gulēja tieši man blakus. Viņas grozs ar tīrajām drēbēm bija stūrī, pilns ar sakārtotām lietām, kuras viņa nekur nebija novākusi.
Es pierāpoju pie loga un ar diviem pirkstiem notīrīju to, lai varētu redzēt tam cauri. Es aplūkoju apkārti, meklējot viņas mašīnu un ieraudzīju, ka tas atrodas gandrīz vai tieši zem guļamistabas. Tas bija dīvaini… Viņas kakls likās pārāk garš, viņas pleci pārāk šauri un viņas galva pārāk… plāna. Viņas seja sāka griezties uz visām pusēm, un visu šo laiku viņas smīns sāka palikt aizvien platāks, līdz tas sasniedza abas ausis. Viņas milzīgās, tumšās acis skatījās taisni stūres ratā… kamēr pēkšņi viņas seja pacēlās augšup un viņas melnās acis izsalkuši skatījās manā logā. Viņas mutes sāka vērties plaši kā ala, izveidojot nepārspējami baisu smīnu. Viņa virzīja savu garo roku savai galvai.
Mans telefons atkal sāka vibrēt.
Es stāvēju šokā, pilnīgi neticot tam, ko es tagad piedzīvoju. Mirgojošā gaisma manā rokā atgrieza mani realitātē. Viss gaiss nāca no manām plaušām, es noliecos pie savas draudzenes un sāku viņu modināt. Viņa joprojām bija miegaina, tāpēc sāku viņu vairāk purināt. Es saķēru viņu aiz rokas un aizvedu pie loga.
“Mazā…” es čukstēju,” paskaties… paskaties savā vējstiklā.
Viņa skatījās apkārt, meklējot mašīnu, un tad viņa to redzēja.
“Džon, kas par…” viņa sāka runāt, izskatoties ļoti satraukta. Sekundes laikā tas nomainījās uz histērisku šņukstēšanu.
Viņa nolika galvu man uz pleca un es viņu cieši apskāvu. Nevarot neskatīties uz logu, es lūkojos kā tas radījums mašīnā atvēra durvis un gāja prom, nedabiski ātri, uz meža ezeru pa kreisi no dzīvokļa. Tas turēja galvu pagrieztu uz manu pusi visu šo laiku, kaklam lokoties atpakaļ, kamēr pārējais ķermenis turpināja iet. Viņš vairs nesmīnēja, viņš sāka palikt drūms. Viņš gandrīz vai sāka izskatīties bēdīgs.
Mēs noteikti nogurdinājām sevi no visām tām briesmām, jo kad TAS aizgāja prom, es atceros, ka es piecēlos dienas laikā. Mana draudzene joprojām bija ietinusies man rokās. Es paskatījos telefonā, lai noskaidroju cik tagad ir pulkstenis un es redzēju sešdesmit neatbildētus zvanus laikā no vieniem līdz septiņiem rītā.
Mēs nebijām mēģinājuši zvanīt viens otram kopš vakardienas pēcpusdienas, pirms tas viss sākās. Man nav ne jausmas, kā viņas telefons varēja būt tā izmantots, ja tas atradās blakus manai draudzenei visu šo nakti. Viņas telefons arī nerādīja, ka viņa būtu man zvanījusi.
Pats dīvainākais ir tas, ka tad, kad viņa paskatījās savā telefonā, viņai arī rādīja 18 neatbildētus zvanus no manis. Katrs, tāpat kā man, bija veikts no vieniem līdz septiņiem rītā.
Es nezināju ko pēc tā visa draudzenei teikt. Tāpēc es teicu,
“Nu… Man liekas, ka tas nozīmē nekādus vairs nakts skrējienus pēc kebabiem uz kādu brīdi.”
Mēs nesmējāmies.
