Ārsti ar mani nekad nerunāja. Es lūdzos, kliedzu, apvainoju viņus, pieprasīju atbildes. Bet viņi nekad ar mani nerunāja. Varbūt viņi bija runājuši ar tulpu, manu personīgo briesmoni. Neesmu drošs. Es biju tik apmulsis, ka tās varēja būt kārtējās halucinācijas, bet tomēr es atcerējos, kā viņi runāja ar viņu. Es kļuvu arvien pārliecinātāks, ka viņš bija īstais un es biju izdomāts. Viņš pastiprināja šo domu brīžos, kad kopā ar citiem izsmēja mani.
Vēl viena lieta, kas es lūdzos, kaut būtu halucinācijas: viņš varēja man pieskarties. Vēl vairāk, viņš varēja man nodarīt sāpes. Viņš iedunkāja un bakstīja mani, ja viņam likās, ka nepievēršu viņam pietiekami daudz uzmanības. Vienreiz viņš bakstīja manas acis, līdz es teicu, ka mīlu viņu. Otru reizi viņš uzšķērda manu apakšdelmu ar saviem milzīgajiem nagiem. Man joprojām ir rēta – lielākoties es spēju sevi pārliecināt, ka es pats sevi savainoju un man vienkārši rādījās, ka viņš bija atbildīgs. Lielākoties.
Tad, kādu dienu, kamēr viņš stāstīja man stāstu par to kā izķidās visus, ko mīlu, sākot ar manu māsu, viņš pēkšņi apstājās. Īgns skatiens šķērsoja viņa seju, un viņš pieskārās manai galvai tā, kā to mēdza darīt mana māte, lai pārbaudītu, vai neesmu slims. Viņš brīdi pasēdēja, tad pasmaidīja. “Visas domas ir radošas,” viņš man teica. Tad viņš aizgāja.
Trīs stundas vēlāk man injicēja vēl vienu devu un es atslēdzos. Es pamodos, brīvs no siksnām. Trīcošs es aizgāju līdz durvīm, kuras izrādījās atslēgtas. Es izgāju tukšajā gaitenī, un tad skrēju. Es paklupu vairākas reiizes, bet man izdevās noskriet lejā pa kāpnēm un nokļūt autostāvvietā aiz ēkas. Tur es saļimu un sāku raudāt kā mazs bērns. Es zināju, ka man jāturpina kustēties, bet es nespēju.
Mājās es tomēr tiku – es neatceros, kā. Es aizslēdzu durvis un aizgrūdu tām priekšā skapi, iegāju dušā un nogulēju vienu ar pusi dienu. Neviens naktī pēc manis nenāca, un neviens nenāca arī nākamajā dienā un arī aiznākamajā ne. Tas bija beidzies. Es tajā istabā biju pavadījis nedēļu, bet tas likās kā gadsimts. Pirms tam es biju tik ļoti atsvešinājies no pasaules, ka neviens pat nebija pamanījis manu prombūtni.
Policija neko neatrada. Izpētes centrs bija tukšs, kad viņi to pārmeklēja. Visi rakstiskie pierādījumi, ko viņiem iedevu, tika atspēkoti. Vārdi, kurus nosaucu, bija pseidonīmi. Pat nauda, ko biju saņēmis, nebija atrodama.
Es atguvos, cik nu tas bija iespējams. Es īpaši daudz neizeju no mājas un kad izeju, mani piemeklē panikas lēkmes. Es daudz raudu. Es īpaši daudz neguļu, un mani murgi ir briesmīgi. ES sev vienmēr saku, ka tas ir beidzies. Es izdzīvoju. Es izmantoju savas koncentrēšanās spējas, ko viņi man iemācīja, lai sevi pārliecinātu. Dažreiz tas nostrādā.
Taču ne šodien. Pirms teīs dienām man piezvanīja māte. Ir notikusi traģēdija. Mana māsa ir jaunākais upuris sērijveida slepkavībās, tā saka policija. Vainīgais pievilina savus upurus un tad tos izķidā.
Šopēcpusdien notika bēres. Tas notika tik jauki, cik iespējams. Bet kaut kas novērsa manu uzmanību. Viss, ko es varēju dzirdēt bija no attāluma nākoša mūzika. Neskanīga, traucējoša skaņa, kas izklausījās pēc sprakšķiem, spalgiem kliedzieniem un telefona, kas sastāda numuru. Es to joprojām varu dzirdēt – tikai tagad nedaudz skaļāku.
