Zombiju apokalipse 2k14 [1]3

Nakts no vēlas ceturtdienas uz pirmdienu tika aizvadīta pilnīgā pālī. Dolāri tika transformēti litros un gramos. Etanols dresēja kuņģi. Zāle vērta dzīvi jautrāku. Bet galva sāpēja kā sasists spainis. Ar aizmiglotu skatienu , izkaltušu rīkli un pilnīgi nejēdzīgu garastāvokli Kristofs pamodās. Virtuvē. Uz grīdas. Apkārt mētājās tukšas pudeles un pa kādam dziļā paģiru miegā guļošam subjektam. Dažus Kristofs redzēja pirmo reizi un sāka apsvērt domu visiem sadot kārtīgu spērienu pa pakaļu. Cik ātri doma bija ienākusi prātā, tikpat ātri pagaisa.

Vajadzēja atrast aspirīnu un aukstu aliņu.

Dzīvībai svarīgos elementus atradis, Kristofs palūkojās pulkstenī. Bez piecpadsmit minūtēm deviņi no rīta, pirmdiena. Sāpes no galvas mazliet atkāpās un viņam izdevās atrast brīvu atpūtas krēslu, līdz kuram varēja nokļūt tikai pārkāpjot pāri guļošajiem, kas bija izmētāti pa visu grīdu. Gluži kā būtu granāta uzsprāgusi te, Kristofs nodomāja. Tikai asiņu un ķesku pietrūka.

Pirmdiena. Deviņos jābūt vaļā veikalam. Bet apstākļi bija tādi, ka vēl bija palikušas piecas minūtes un vienīgais rezerves kasieris nekrietni gulēja seju iespiedis kādas pusplikas dusošas meičas dekoltē. Šo meiteni Kristofs redzēja pirmo reizi, bet tas nepavisam nebija svarīgi, jo sestdienā tauta nāca un gāja neaptveramā daudzumā. Un visi nesa savu alkoholu. Kristofs aizlavījās līdz akustiskajai sistēmai un iegrūda tajā tuvāko atrodamo kompaktdisku ar smago metālu un nospieda PLAY. Pēkšņi visi sāka mosties, bet Kristofs jau bija kāpņu telpā un aizcirta aiz sevis durvis.

Veikalu un komplektā esošo benzīntanku Kristofs Engstroms saņēma mantojumā no tēva. Vecais nešķīstenis nomira no sazin kādas alkohola un šaujamieroču izraisītas kaites un visu paputējušo biznesu un visus parādus nogrūda savam vienīgajam dēlam, kuram tobrīd bija nieka 17 gadi un nekādas sajēgas par biznesu. Tiesa gan, arī vecajam Engstromam nebija it ne mazākās sajēgas par mūsdienīgu biznesu un divdesmit pirmajam gadsimtam atbilstošām sabiedriskajām attiecībām. Labi, ka vismaz mantojumā bija lieka nauda par ko noalgot alkatīgu mārketinga speciālistu , kas uzraudzīja biznesu un to pacēla virs bankrota līmeņa. Pirms trīsarpus gadiem , kad Kristofam palika 18 gadi, cienījamais mārketinga speciālists nonāca slimnīcā ar lauztām kājām. Viņš , protams, slimnīcā teica, ka esot paklupis uz ielas, nevis, ka klients ar beisbola nūju noslānījis. Tieši tā Kristofs izdarīja. Ala Kapones stilā uzaicināja uz darījuma vakariņām un tad nabadziņu noslānīja un padzina no pienākumiem.

Degviela, ko Kristofs tirgoja, bija pa pusei nelegāla. Vismaz trešdaļa pārdotās bija kaut kur nosperta sadarbojoties ar vietējo rajona nēģeru mafiju. Tie, protams, prasīja desmito tiesu un bija neģēlīgāki par nodokļu inspekciju, kas darbojās valsts mafijas labā. Un nēģeriem piederēja zeme, uz kuras bija benzīntanks. Par Bārmeni sauktais resnais nēģeru vadonis nebija nekāda mazā zivtele lielajā zupas katlā – viņš pārvaldīja blakus esošo lielo supermārketu, kas pletās pāris kilometru platumā, piecu stāvu augstumā un tajā bija trīs kinoteātri un vismaz viena nelegāla mauku māja.

Tā, kā par atrašanos blakus tādai cienījamai iestādei, vien jau bija jāmaksā daļa no benzīntanka ienākumiem, nekas cits neatlika kā katru nedēļu melnajiem zibenszeļļiem atdot jau sagatavoto naudu un ļaut nospert dārgāko šmigu no noliktavas. Skatoties .44 S&W revolvera stobra caurumā nekas cits neatlika kā laipni smaidīt, pateikties nēģeriem par lielisko sadarbību un domās iztēloties kā viņi visi savās zarnās karājas pie lustras un lūdzās savu nāvi. Šajā pašā rītā sanāca mazliet citādāk.

Ja Kristofs būtu iedomājies ieslēgt telefonu, viņš saņemtu ziņu, kas rīta notikumus pavērstu savādāk un veikala telpās notiktu apšaude ar nēģeriem. Tā vietā desmitos no rīta Kristofs lūkojās automāta stobrā un atdeva naudu, kamēr pārējie četri bruņotie nēģeri nesa uz savu piektās sērijas BMW kastes ar alkoholu ,pie durvīm strīdējās par to, vai nevajadzētu Kristofu nošaut un atbraukt pēc visas degvielas. Viņi nekaunējās pieliet pilnu tvertni un nesamaksāt, jo bija pieraduši tā darīt un, acīmredzot, tas bija viņu melnajos gēnos iestrādājies.

Un tad nāca lielākās nepatikšanas rajona un vispār cilvēces vēsturē. Nez kādā veidā bija no laboratorijas izsprucis vīruss ar sliktu noskaņojumu, kas labprāt pārvērta ļautiņus asinskāros zombijos. Par notiekošo Kristofam vēl nebija ne mazākās nojausmas. Nākot uz veikalu gan viņš redzēja, ka tuvākajā krustojumā ir saskrējušās vairākas vieglās automašīnas un bija sabraukuši mediķu un policisti. Tas viņam bija vienalga, jo katru dienu taču notika tūkstošiem avāriju.

Par laimi neviena kaitinoša klienta, kas uzdotu stulbus jautājumus un censtos sabojāt tā jau nelāgo rītu, nebija. Žalūzijas bija nolaistas, jo spožā priekšpusdienas saule paģirainajām Kristofa acīm likās nāvējoša un viņš izbaudīja klusumu. Ledusskapī bija auksts alus un gatavās sviestmaizes. Vajadzēja ēst , kaut arī negribējās. Lai kā uz paģirām viņam negribējās ēst, veselīgs ēdiens bija obligāta prasība, jo trīs dienas bija ēsti nejēgā daudz čipsi un dzerts visu veidu alkohols.

Tikko Kristofs grasījās iecirst zobus smaržīgā bekona sviestmaizē ar dubulto gaļas porciju, ārā sākās šaušana. Tarkšķēja uzi automāts un pazīstamie bises šāvieni. Atskanēja kliedzieni, it kā kādam tiktu rauta nost āda dzīvam. Pēc brīža šaušana apklusa un ierūcās auto. Tas bija nēģeru BMW ar savu tik pazīstamo ģeneratora siksnas čivināšanu , kuru vienmēr varēja dzirdēt pa gabalu. Riepām kaucot auto attālinājās.

To, kā BMW sašķīda gabalos, kad tam pilnā ātrumā uztriecās ar pensionāriem pilns autobuss, Kristofs neredzēja, jo tajā brīdī stūķēja apzāģētajā Remington 870 bisē patronas, kuras nejauši bija izbirušas pa grīdu. Rokas viegli trīcēja un negribēja klausīt. Beidzot izdevās visas patronas salādēt un savākt izbirušās.

No BMW atliekām pacēlās dūmi un tūlīt tās ar eksploziju aizdegās. Autobuss turpat blakus bija apgāzies uz sāna un ietriecies stāvlaukumā novietotajās mašīnās. Tūlīt uguns apņēma arī to un neko tur vairs nevarēja iesākt. Tajā brauca vietējā pansionāta teātra kolektīvs, bet to Kristofs nevarēja zināt , viņš tikai redzēja, ka jau degoši cilvēki cenšas neveiksmīgi izlīst un sadeg dzīvi. Gaisā nosmirdēja pēc degoša autobusa un svilinātas ādas.

Netālu no degvielas sūkņa uz asfalta gulēja vairāki nošauti cilvēki. Kad acis pierada pie spožās priekšpusdienas saules, Kristofs saprata, ka kaut kas nav tā kā vajadzētu būt. Pie viena no kritušajiem nēģeriem bija uz ceļiem nometušies divi asiņaini subjekti, no kuriem vienam nebija kreisā roka, bet otram galvā rēgojās iedobums. Bet abi izskatījās ļoti dzīvelīgi un izbadējušies, jo bija vienu , pēc izskata mirušu, nēģeri uzšķērduši un tagad grauza tā ribas.

-Vells parāvis! – Kristofs nospļāvās un ieknieba sev , lai pārliecinātos, ka notiekošais nav nejauka paģiru halucinācija.

Nē, viņš nesapņoja. Un tas nebija labi.

Vēlreiz nolamājies viņš iegāja atpakaļ veikalā un cieši aizvēra durvis. Kas par sūdiem? Ko esmu palaidis garām? Kristofs sev vaicāja un ieslēdza viedtālruni, kurš bija klusējis pēdējās pāris dienas. Tad viņš attapās, ka ir divi televizori veikalā virs kases. Tie rādīja ziņu speciālizlaidumu, bet telefons ieslēdzoties ziņoja par daudzām nelasītām ziņām. Pati pirmā , kas saņemta kaut kad pirms 12 stundām, ja vēstīja pavisam nelāgu jaunumu:

„TWD draudzei – SARKANAIS KODS! SARKAINAIS KODS!”

Turpinājums sekos pēc pāris dienām.

^^

Ieraksti komentāros ko TU darītu , ja sāktos šeit aprakstītais?