http://spoki.tvnet.lv/literatura/Viens-saviens-1/773921
/2/
Kristofers, atsperēm klusi nočīkstot, piecēlās no lielās gultas, klātu daudz spilveniem un vissmalkākā zīda segām. Nemirkšķinādama, sastingusi un vienaldzīga skatījos griestos, kurus klāja renesanses laika gleznojums. Neesmu pirmo reizi šeit. Reizi mēnesī nākas šeit ciemoties... Jutu, kā Kristofera roka maigi sažņaudz manu roku.
-Tu zini, ka es nekad nelaidīšu tevi vaļā,- Kristofers it kā uzmundrinoši teica, bet man tas likās kā mūža ieslodzījuma pasludinājums. Viņš atlaida manu roku un pie sevis nosmējās. Īsti nesapratu tas bija žēluma un pilns sāpju smiekls vai izsmējīgs un varas pilns... Klausījos skaņās. Dzirdēju, kā Kristofers uzvelk kaut ko. Skaidri zināju, ka tas ir viņa ierastais halāts. Pat neklausoties skaņās un neskatoties uz viņu, es zināju, ko viņš dara. Viņš paņēma savas drēbes un devās uz durvīm, kuras veda uz duškabīni. Viņš tūlīt nomazgāsies, uzvilks vienu no nesen uzšūtajiem uzvalkiem, saķemmēs savus piena šokolādes un saules mirdzuma jauktos blondos matus, izmazgās zobus, ilgi un dikti pētīs sevi spogulī, sapratīs, ka izskatās kā vienmēr žilbinoši, un nāks atpakaļ. Atnāks, atvērs aizkarus, kaut ko pateiks un dosies prom - es to visu jau zinu. Zinu ik sīkāko detaļu. Saklausīju, kā sāk tecēt ūdens no blakus esošās istabas. Jā... tas ir skumji, ka es visu zinu tik sīki un smalki. Saausījos un dzirdēju, kā ārā braukā mašīnas. Nopūtos un sāku domāt, vai varbūt man arī vajadzētu iet nomazgāties šeit, bet beigās vien nolēmu, ka labāk nomazgāšos savā dušā. Nevēlos vairs šeit lieki uzturēties. Pierausos kājas un uzlūkoju durvis, aiz kurām Kristofers vēl mazgājas. Istaba ir tāda, kā vienmēr - spogulis sānā, daudz aitas vilnas paklāju apkārt, neliels naktsskapītis abās pusēs gultai. Stūri rotāti ar skulptūrām un izgriezumiem. Kreisās puses naktsskapītī bija spogulītis. Pieliecos un izvilku no atvilktnes to. Palūkojos tajā, un sapratu, ka izskatos tikpat slikti kā jūtos. Zilie riņķi ap acīm bija milzīgi. Šeit es nekad neesmu varējusi aizmigt. Visa bāla, un kauli izspiedušies. Mani mati bija ne tikai izspūruši, saķepuši un sapinkājušies, bet arī drausmīgi sausi un neveselīgi. Bada pazīmes. Sapurināju galvu un smagnēji nopūtos. Noliku spogulīti, cenzdamās aizmirst savu šaušalīgo izskatu, un paskatījos vēlreiz uz istabu. Viņam laikam tiešām nepatīk pārmaiņas, jo vienmēr viss ir tāds pats jau cik gadus no vietas. Gadus... Saprast to, ka es zinu kā šeit izskatās jau gadiem ilgi ir skumji. Manas drēbes stāvēja uz otra naktsskapīša glīti salocītas. Lai gan tās bija ļoti saburzītas, tik un tā vismaz bija salocītas... Par to viņš vienmēr parūpējas...
-Labrīt, princesīt. Pulkstenis rāda pusseptiņi. Tev laiks doties uz skolu. Teds tevi aizvedīs uz tavām mājām, paņem somu, pārģērbies un dodies. Lai vakarā darbs būtu izpildīts,- mans „glābējs” saposies iznāca no vannas istabas, nokomandēja maigā balsī un atvēra biezos aizkarus. Nedaudz samiedzu acis no gaišās rīta blāzmas, bet drīz vien apradu. Kā nekā rudenī jau tā saule šajā laikā vēl nav tik augstu debesīs, lai visa telpa būtu pilnībā izgaismota. Bet tik un tā Kristofera debesskrāpis bija pietiekami augstu, lai jau daļa šīs guļamistabas būtu pilnībā saules staros. Kristofers viegli pasmīnēja un izgāja no istabas.
Viņš diezgan labi mani pazina. Viņš zināja, ka es nevēlos viņu redzēt, tāpēc viņš vairs neuzmācās man ar savu klātbūtni. Jātaisās, ja vēlos paspēt uz skolu. Uzvilku savas sakrunkotās drēbes, sataisīju matus nekārtīgā mezglā, bet vismaz tā mati neizskatījās tik šaušalīgi. Paņēmu konvertu, kurš stāvēja uz viena no naktsskapīšiem. Uzmetu vēl žiglu skatienu mazajam spogulītim. Izskatos pēc briesmones. Pēc mežones. Pēc ielas meitas. Strauji noliku to ar spoguļa virsmu uz leju un ievilku dziļi elpu. Saņemies! Ar roku pārbraucu pāri svārkiem un blūzei, nedaudz iztaisnojot, un devos ārā pa durvīm. Nācās iziet cauri viņa kabinetam. Izgāju no guļamistabas un, ne aci neuzmezdama viņam, devos uz durvju pusi. Ir liela daļa cilvēku, kas jūt, ja uz tevi skatās. Es esmu viens no šiem un tagad es vēlējos, kaut nebūtu tāda. Manā mugurā dūrās viņa aukstasinīgās acis, un es jau spēju iztēloties, kā viņš apmierināti smaida un noskatās manī aizejam. Atvēru smagās durvis un izgāju no kabineta. Lifts kā vienmēr, nezināmu iemeslu dēļ, bija tajā pašā stāvā, kurā es. Esmu droša, ka Misters Heise par to vienmēr parūpējas. Iekāpu liftā un braucu uz pirmo stāvu. Starp citu, kāpēc Kristoferu sauc par misteru, ja viņam nav sievas? Vai varbūt tas jau ir priekšlaicīgs tituls, jo skaidri zināms, ka viņam būt? Interesanti gan... nopūtos un centos aizgaiņāt šīs domas. Viņa personīgā dzīve nav mana darīšana. Egoistiski, vai ne? Bet kāda atšķirība. Es patiešām zvēru, ka, ja vismaz vienam cilvēkam no sirds būs svarīgs mans liktenis un mana dzīve, es atmetīšu šo egoismu. Sakrustoju pirkstus un apņēmos no visas sirds. Lifts nobrauca, un lejā mani gaidīja tie paši sargi, kas vakar. Gāju pa sarkano paklāju un skatījos tikai salti uz priekšu. Man pašai vienmēr šis bija neērts brīdis – iziet no šī debesskrāpja no rīta, tāpēc būs tikai labāk, ja neskatīšos šajā brīdī uz citiem. Teds mani sagaidīja pie ārdurvīm. Viņš bija jauns, tāpat kā es. Varbūt divus gadus vecāks... jā, varbūt viņam ir astoņpadsmit. Nē, pag, viņam noteikti jābūt pilngadīgam, viņš taču vada mašīnu. Viņam ir tiesības. Viņam ir deviņpadsmit gan jau... varbūt tomēr vairāk? Cik īsti viņam ir gadu?
-Ma’am’?- viņš atvēra melnā kabrioleta durvis, un es iekāpu. Es vienmēr protestēju par sēdēšanu aizmugurē, ja braucu ar Tedu. Un arī šoreiz nemaz netaisos mainīt savu nostāju. Nevēlos justies kā taksī. Teds apgāja apkārt mašīnai un apsēdās pie stūres.
-Uz manu dzīvokli,- noteicu. Teds pamāja. Viņš nejautāja neko lieku. Viņš tikai man uzmeta vērtējošu skatienu un pamāja ar galvu. Viņš saprata, kas par lietu. Nepatikā noriju siekalas. Manī valdīja dusmas, kuras centos apslāpēt, bet tās bija radušās tikai no kauna. Kauns par sevi.
-Cikos sākas skola?- viņš uzjautāja.
-Astoņos,- mierīgi atbildēju, lai gan jautājums mani patiesi izbrīnīja. Viņš taču mani ved tik bieži, ka jau būtu jāzina...Lai vai kā ar viņu es varēju runāt bez jebkādas tēlotās ‘es’ vai kaut kā tāda. Šeit es beidzot varēju atslābt. Atslīgu krēslā. Jābrauc apmēram piecpadsmit minūtes līdz manam dzīvoklim. Sastrēgumi un tādas lietas...
Pulkstenis rādīja „6:58”
-Cik ilgi tas turpināsies?- klusu jautāju un negaidīju atbildi. Es zinu, ka tas turpināsies mūžīgi. Es nekad nebūšu brīva no Kristofera jeb Mistera Heises. Teds neatbildēja un pareizi darīja. Stāvējām kārtējā sastrēgumā. Es neiebildu, es šeit jūtos labāk nekā dzīvoklī. Jā, dzīvoklī, nevis mājās, jo tās nav manas mājas.
-Milēdij, vai nav interesanti...- Teds iesāka - Gan Jums, gan Misteram tika nogalinātas ļoti bagātas ģimenes, bet paskatāties... Jūs bijāt, atvainojiet, pamesls, toties viņš dabūja visus vērtīgākos īpašumus un tagad savos divdesmit astoņos gados ir viens no ietekmīgākajiem vīriem valstī,- saraucu pieri.
-Jā, tikai par visa mana ciema slepkavību tika noklusēts un slēpts no pasaules, bet par viņa vecāku nogalināšanu sacēla skandālu visas pasaules mērogā,- nošņācu.
-Njā...Milēdij, atvainojiet man, tās tikai bija manas nejēdzīgās domas,- Teds negribīgi piekāpās, aptverdams par ko viņš ir sācis runāt. Mašīnā ir taču noklausīšanās ierīces... cik muļķīgi par to runāt te. Vienaldzīgi paraustīju plecus, sakrustoju rokas uz krūtīm un noteicu:
-Tās nav nejēdzīgas domas. Tā ir patiesība, kuru man ir grūti pieņemt,- Teds atkal apstādināja mašīnu kārtēja sastrēguma dēļ. Viņš pašķieba galvu uz manu pusi. Neko īpaši neieinteresēti vēros pa logu, kur mašīnu šoferi bezjēdzīgi spieda taures podziņu.
-Milēdij, nerunājiet muļķības,- viņš nošūpoja galvu. Kāpēc viņš vienmēr ir tik formāls? Viņš jau mani pazīst ilgu laiku. Viņš jau strādāja te agrāk, jau pirms daudziem gadiem, viņš bija mans miesassargs. Misters Heise uzstāja, ka man tādu vajag. Paskatījos uz Tedu un savilku pierē grumbas. Ak, mans Rā... tā nedrīkst notikt. Es nedrīkstu kādam pieķerties kaut nedaudz. Es jau esmu pieķērusies Tedam. Es pat neko par Tedu nezinu. Kas ar mani notiek? Septiņi gadi ir pagājuši un es varēju normāli dzīvot, samierināties, ka man nedrīkst būt jebkādas familiāras jūtas pret kādu, bet, kas notiek tagad? Jāaizmet tā pieķeršanās prom.
-Ted,- aizvēru acis un dziļi ieelpoju - Paldies par tavu atklātību pret mani, bet nu būs labi, pietiks,- noteicu kaut ko bezjēdzīgu, jo pēkšņi šķita, ka vajag to pateikt. Lai gan tas izklausījās tik mulsinoši un diezgan stulbi...
-Mhm, kā teiksiet, bet, Milēdij, Jums jābūt stiprai,- viņš teica. No mašīnas aizmugures joprojām atskanēja tauru skaņas, bet es tās nedzirdēju, es atkal biju ieslīgusi savās domās. Interesanti gan, vai mani atzītu par ķertu, ja es aizietu pie speciālistiem? Interesanti gan, interesanti gan. -Es zinu, ka Jums nav viegli, bet Jums ir jāturas. Kādam pieķeroties, Jūs apdraudat arī tā dzīvību. Misteram nepatīk, ja kādam tuvojaties, viņš tos visus iznīcinās ar Jūsu pašas rokām. Jums jāuzņemas atbildība, kā nekā Jūs taču esat topošā Heise,- viņš runāja ļoti klusu, bet tik mierīgi... tik nosvērti...
-Ko?- sašutusi iekliedzos. Teds uzlika rokas uz stūres un atsāka braukšanu. Vēl viens sastrēgums bija garām. Manāmi nodrebēju no tiem vārdiem – topošā Heise, bet drīz vien atkal atguvu savu vēso pusi un saprātīgi noteicu:
-Tas jau bija gaidāms
Teds arī neko neatbildēja, jo, ko gan viņš vairs spētu pateikt? Vienīgi viņš varētu atvainoties par to, ka laikam man izbojāja ‘skaistu’ bildināšanu. Pati nosmīnēju par savām domām, bet drīz vien jutu pārskrienam aukstas trīsas pār ķermeni, vien iedomājoties par to, ka manas jau sen esošās aizdomas ir apstiprinājušās – Kristofers grib mani par savu sievu.
Teds piestāja pie mana dzīvokļu nama pulksten 7:17. Uzskrēju augšā uz dzīvokli, noskalojos. Uzvilku gotiska stila kleitu, kura bija ļoti kupla un iemetu saburzītās drēbes ūdens bļodā, lai nepatīkamā sajūta, ka tām pieskāries Heise ar saviem asins klātajiem pirkstiem, pazustu. Pa galvu šaudījās vienas un tās pašas domas - Jūs apdraudat arī citu dzīvību. Es apdraudu Teda dzīvību. Cik lielā mērā? Vai tad ir tik pamanāmi, ka es un Teds esam labas paziņas vai draugi? Un arī Kristofers...Lūgs manu roku... mani precēs. Mani saistīs mūžīgas saites ar viņu. Bet, ak, ko es sūdzos – vai tad tas nav tas, ko es vēlējos? Apprecēties kā princese. Vienīgi kas es par princesi – kalpoju un esmu palaistuve. Asaras valdot, sacēlu matus augšā, paķēru somu, kurā iemetu konvertu. Kāpēc vispār Teds to man stāstīja? Man tas nebija jāzina, ja jau pats Kristofers to nebija pateicis. Bet vispār... vispār, kā gan es apdraudu Teda dzīvību?
Apsēdos uz gultas malas un skatījos spogulī, kurš stāvēja tieši iepretim gultai.
-Kas vispār Teds man ir..?- runāju pati ar sevi, -Viņš mani uzmana... viņa balss ir pilnīgi savādāka no Kristofera. Tā ir zemāka, bet tā ir saudzējošāka. Es pat īsti nezinu, kurš no viņiem labāk savaldzinātu meitenes... laipnais, saldais un mīļais Kristofers vai arī vēsais, atturīgais, bet reizē burvīgais Teds? Bet kā gan es vispār varu apdraudēt Teda dzīvību? Viņš taču teica, ka Kristofers atbrīvosies no visiem, kam es pieķeršos... tātad Kristofers domā, ka es esmu pieķērusies Tedam! Ka man viņš ir iepaticies! Kādas muļķības! Kā viņš vispār to varēja iedomāties? Nav jau tā, ka man viņš ir kaut kas vairāk par vienkārši sakarīgu paziņu!- joprojām runāju ar spogulī esošo meiteni, bet tad aprāvos, saprotot, ka Kristofers taču arī visu šo dzird! Te taču noteikti ir noklausīšanās ierīce!
-Lilē! Cik ilgi tu tur taisīsies?- no ārā atskanēja Teda balss. Pielēcu kājās un aši pamāju pa logu. Dzirdēju, kā Teds izteikti skaļi nosprauslā. Tas noteikti bija tāpēc, lai es dzirdētu. Pasmīnēju un vēlreiz uzlūkoju spogulī savu izkāmējušo augumu. Pati sev uzmundrinoši sabužināju nedzīvos matus un devos ārā no dzīvokļa, lejā pa trepēm.
Izgājusi no kāpņu telpas lielajā bruģētajā laukumā, pieskrēju pie mašīnas un atvēru durvis.
-Ņem,- Teds pasniedza man caurspīdīgā pakā sviestmaizes, lai gan vēl nebiju paspējusi pat iesēsties. Tās bija bagātīgi pildītas ar sviestu un lielu gabalu desas, krabju nūjiņas un vēl visādi gardumi. Siekalas vien saskrēja jau skatoties...Bet tik un tā pieklājībās pēc vajadzētu atteikties, lai neapgrūtinātu Tedu, bet tieši tajā mirklī man šausmīgi skaļi iekaucās vēders. Nokaunējusies un sarkana kā biete paņēmu paciņu ar sviestmaizēm
-Paldies, kur tu dabūji?-
-Kamēr Milēdija bija dzīvoklī, aizgāju uz veikalu,- viņš paskaidroja, un mēs sākām braukt uz manu skolu.
-Es jau nebiju tik ilgi!- pārsteigta iesaucos, jo līdz veikalam vien bija jāiet apmēram desmit minūtes, bet lai viņš to nopirktu un vēl atnāktu atpakaļ, būtu jāpaiet pusstundai.
-Protams, protams, Milēdij. Nebijāt gan!- viņš izsmējīgā balsī noteica.
-Cik nekaunīgi! Tāds sarkasms!- jokodama skaļi iesaucos un pasmējos. Manīju arī Teda lūpu kaktiņos pazibam bedrītes, kuras parādījās uz pāris sekundēm, kad viņam neizdevās tik labi apvaldīt smaidu kā parasti.
-Milēdij, par patiesību taču neliek giljotīnā, vai ne?- viņš pavisam nevainīgi pajautāja, un es iespurdzos.
-Labi. Vēlreiz pateicos tev, bet vispār jau nevajadzēja, - iekodu sviestmaizē un jutu, kā manos vaigos ielija blāvs sārtums no patīkamās ēdiena garšas. Aizvēru acis un lēni sakošļāju.
-Milēdija ir badā,- Teds nevainīgi noteica, un es apstulbu.
Ar to arī beidzās mūsu saruna. Protams, es varētu vēl vairāk kaut ko atcirst, bet tad atcerējos to, ka šī cilvēka dzīvība karājās uz naža asmens, tāpēc pieklusu. Kā arī es īsti vairs nezināju, ko jēdzīgu, lai atcērt viņam. Manu stāvokli laikam būtu grūti nepamanīt. Līdz skolai bija jābrauc apmēram desmit minūtes, bet pulkstenis rādija jau piecas pāri astoņiem. Es gan ilgi taisījos! Lai vai kā vairs nav svarīgi paspēt. To saprata arī Teds, tāpēc brauca lēnāk.
-Piedodiet, mēs nokavēsim pirmo stundu,- viņš teica pašsaprotamas lietas. Kā saprotams, atkal savā vēsajā un garlaikotajā tonī. Es pamāju ar galvu un neko neatbildēju. Izvilku no somas kartona konvertu. Izņēmu no tā bildi un aprakstu:
-Niks Usujs. 17 gadi...- izlasīju. Tālāk bija nelietderīga informācija. Galvenais bija vecums un vārds. Intereses, zodiaka zīme un tādi štrunti man neinteresē. Ieskatījos blondā puiša bildē. Izskatās kaut kur redzēts. Kamēr pētīju bildi un pārskaitīju naudu, piebraucām pie skolas.
-Esam klāt, Milēdij,- Teds apstādināja mašīnu pie skolas ieejas durvīm. Skola, kura bija viena no labākajām visā valstī, ja nemaldos pat vislabākā, man likās tik muļķīga. Šeit tika tikai gudrākie bērni, ik mēnesi tās dēļ vecākiem nācās atdot krietnu žūksnīti naudiņas Konkurence bija liela un, ja atzīmes nokritās zemāk par četri ar plusu vai arī ja tika iegūti trīs (Atsevišķos gadījumos četri) aizrādījumi, nācās pamest šo elitāro skolu. Man (nezinu vai, par laimi, vai, par nelaimi) šeit noturēties nebija grūti. Mācībās man viss likās pašsaprotami un gāja viegli, bet tādas lietas kā uzvedības aizrādījumi man nemaz nebija. Nu, pat, ja kādreiz pienāktos, es biju izņēmums, kuram kaut ko tādu nelika. Lielākoties tāpēc mani ienīda teju vai visi, bet vienalga... tās ir tikai kaut kādu citu cilvēku domas. Pirmo reizi, kad te ienācu, biju pamatīgi pārsteigta, jo skola bija skaisti apgleznota ar renesanses tipa gleznojumiem, to ieskāva biezs akmens mūris, un iebraukt varēja tikai ar caurlaidi. Te bija laikam viss, kas nebija citās skolās – izjādes, golfa laukumi, milzīgi peldbaseini, mācības ar deltaplānu un citas apburošas lietas.... tad likās, ka te būs jauki. Bet, protams, vēlāk es sapratu, ka līdz ar visu šīs elitāra skolas statusu līdzi nāk arī bērni, kuri ir... nu tādi kādi viņi ir. Aj, ko tik es neatdotu, lai mācītos nelielā lauku skoliņā!
-Paldies. Atā, Ted,- nepaskatoties uz viņu, atteicu. Biju aizrāvusies ar savām domām. Izkāpu no mašīnas un devos uz durvīm. Kabriolets kaucot aizdrāzās prom. Ieejas durvis bija vaļā. Iegāju iekšā un devos uz klasi. Jau spēju iztēloties nicinošos skatienus no visām malām, kad ienākšu. Kādu laiku es te centos iekļauties, līdz sapratu, ka tas ir tāpat kā zosij iesprukt starp pīlēm. Itkā jau līdzīgi ir – visi putni, bet tik un tā tas ir neiespējami. Es varētu mēģināt sevi uzmundrināt, sakot, ka esmu neglītais pīlēns, bet tas ir veltīgi. Neesmu jau vairs bērns....Devos uz trepēm, lai nokļūtu savā klasē.
-Es atvainojos, vai tu nezini, kur ir 11. Klase?- kāds puisis mani noķēra pie galvenajām trepēm un jautāja. Biju nedaudz izbrīnīta par pašai nezin ko, bet drīz vien atguvu savu iekšējo mieru.
-Mhm, nāc,- nomurmināju un devos uz klasi. Puisis sekoja. Viņš ies tajā pašā klasē, kurā es? Kas viņš ir? Viņš neizskatās tāds kā visi šejienes puiši. Viņš atgādina vakardienas puisi, kuram uzskrēju virsū, bet tas nav iespējams. Es vienmēr tādu biju iztēlojusies skaistāko puisi ziemeļos. Kaut kur pie Urālu kalniem vai Kanādā. Viņš vispār varētu jāt kā princis uz ziemeļbrieža. Es pat varu iztēloties, kā viņš laižas ziemeļblāzmā uz sava maģiskā brieža. Viņam patiešām tas piestāvētu. Pie mums gan arī nav diez ko silti, jo īpaši rudens beigās un ziemā, bet tik un tā te ir par siltu, lai viņa izskats iederētos. Aši atskatījos uz viņu, bet viņš par laimi to neredzēja, viņš bija iegrimis savās domās. Nudien līdzīgs vakardienas puisim! Dziļi sirdī jau zināju patiesību, bet apziņa centās to noslēpt kādos sirds dziļumos. Uzkāpām trešajā stāvā un devāmies klasē. Iegāju iekšā un, neko nesakot, apsēdos savā vietā. Starp citu, dažs labs skolēns, kas neiet skolotājai pie sirds, par šo jaut dabūtu vienu aizrādījumu. Puisis aiz manis gan apstājās. Brīdi uz viņu skatījos. Viņa acis gluži vai mirdzēja, un pozitīvā aura plūda pārpārēm.
-Atvainojiet, es nevarēju atrast klasi. Šī jaukā meitene man to palīdzēja atrast,- viņš noteica un uzsmaidīja man. Viss skaidrs – šis piemīlīgais blondais puisis drīz būs visu klases meiteņu elks. Precīzi tāds, kādi tipiņi man riebjas!
-Jaukā meitene? Atvaino, mīlīt, kad padzīvosi šeit kaut vienu pašu dieniņu starp mums un viņu, sapratīsi, ka esi rūgti maldījies,- kāda no izlēcējām aizmugurē kurnēja, bet visi likās viņu nemanām. Izņemot Misis Freinu, kura tiešām to arī nedzirdēja. Viņa bija puskurla. Tieši tāpēc Rebeka varēja izmantot izdevību, lai iedzeltu kādam ar savām dzēlībām.
-Ir jau labi. Paldies, Lilē, ka pavadīji mūsu jauno klasesbiedru uz klasi,- Misis Freina uzsmaidīja man. Ignorēju viņu. Man patiesi riebjas viņa. Es labprāt izrādu cieņu vecākiem cilvēkiem, bet nu viņa bija izņēmums! Viņai labpatikās pielīst, lai tikai iemājotu Kristoferīša labvēlību. Novērsos un skatījos pa logu uz zeltaino rudeni. Pagalmā mazs strautiņš šķīra pamatskolas ēdnīcu no vidusskolas ēdnīcas. Tā bija nerakstīta robeža starp skolniekiem – nepārkāp mūsu teritoriju, lai nedabūtu micē. Nu, protams, piekaušana nenotiek skolas teritorijā, bet gan vēlāk. Nu, pat, ja būsi ļoti uzmanīgs, tik un tā tevi notvers. Ir vienkārši neiespējami visu dzīvi izvairīties.
-Mēs jau neesam nepazīstami, mēs vakar saskrējāmies parkā,- jaunais puisis iesmējās. Tas ir viņš! Strauji pagriezos pret viņu. Tas ir tas pats, kuram vakar uzskrēju virsū! Tiešām! Es nebiju kļūdījusies.... Tas IR puisis no vakardienas.
-Tad labi. Tev jau būs kāds draugs klasē. Tātad, visi iepazīsimies šis ir jaunais skolēns...- kā pirmajā klasītē. Aizkaitināti nopūtos. Puisis man veltīja savu apburošo smaidu. Nešaubos, ja es būtu normāla meitene, tad jau būtu ieķērusies viņā acumirkli! Uz mani šie jociņi nestrādās. Tomēr nezinu, kāpēc es atsmaidīju ar īsu smaidu. Patiešām nesaprotu kāpēc.
-..Niks Usujs,- vecā dāma pabeidza.
Tas ir viņš!
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Viens-saviens-3/774179
