Iepriekšējā nodaļa: http://spoki.tvnet.lv/literatura/Vardulens-52-/743116
Mēs daudz runājam par parastām lietām, kādas mīt parastajā ikdienā. Runājam arī par to, ka briest karš, kas vienmēr ir briedis, bet gaisotne ir saspringtāka, uzradusies Nāve, kas vēlas atgriezt Haosu, un es neticu, ka viņa darbojas viena. Visi augstākie bijuši saspringti, kad Kalevam dvēseles būtībā iededzināja zīmes, kas liek viņam mūžam būt Sargeņģelim, bet tas ir labs amats, jo tiem ir spēks, kas atvaira slikto, tie ir arī labie tēli, ko nenicina, par tiem dzied dziesmas, tie gūst prieku, darot labu.
Kalevs mani skūpsta, es viņam to ļauju, jo sajūtu pakrūtē degam senās ugunis, sajūtu mīlestību, sajūtu prieku par to, ka viņš ir. Man ir labi. Bet pēc negulētas nakts, kad no debesīm mūs apmirdzēja mēness, atgriežas nomācošā sajūta, kas neļauj man priecāties. Tā grauž no iekšienes. Jo vairāk Kalevs mani skūpsta, jo sliktāk es jūtos, līdz beigās sāku šņukstēt, ieslēpusi seju viņa krekla audumā. Vaijeta kreklā, ne jau Kaleva. Viņš nav Kalevs. Nav. Un nebūs. Viņam jābūt Vaijetam, kam jārūpējas par dēlu, šaubos, ka Kalevam mazais rūp tik ļoti kā Vaijetam.
Kāpēc dzīvei ir jābūt tik netaisnīgai? Kāpēc vēlmes nepiepildās tā, kā tām būtu jāīstenojas? Ja nebūtu viņa manis sen vairs nebūtu, jo Kalevs mani glāba neskaitāmas reizes, kad biju uz robežas, lai mirtu. Viņš pat pamodināja mani no mirušajiem. Bet... ja nebūtu manis, ja es nebūtu tik stulba un neiemīlētos parastā cilvēkā, tad viņš būtu dzīvs, iespējams, dzīvi būtu vēl citi cilvēki. Jūtos tik maziņa pret lielo likteni un dzīvi, esmu tikai sastāvdaļa no tā visa.
Es iemīlējos, apdegu. Tā ir, ja pārāk tuvu pielido saulei. Es esmu radīta tumsas pasaulei, Ellei, nevis gaismai. Kalevs bija diena, es – nakts. Es ievilku viņu naktī, bet Kalevs pats izrāpās gaismā, pieņēma to, ka es viņu vēlējos iznīcināt, jo bija mana kļūda.
Kļūda.
Pēc šādām domām sajūtos nekrietna un pretīga. Es Kalevam piedēvēju šo vārdu. Kļūdas ir jālabo, nevis jāiznīcina vai jāpamet. Viņš tikai pierādīja to, ka neesmu pelnījusi neko tik labu. Visiem no manis būtu jāturas pa gabalu, jo spēju tikai iznīcināt un izpostīt. Pat tagad tiek izpostīta Vaijeta dzīve. Tā nedrīkst.
-Lorena, kāpēc tu raudi? Man ir neierasti tevi redzēt šādu, - Kalevs raižpilnā balsī jautā, noglāstot izspūrušos matus. Tie ir melni, biezi un sākuši mirdzēt, jo sāku pieņemt savu būtību, vai būtība piespiež mani to darīt, - mana spēcīgā meitene.
-Tu taču nepaliksi šajā ķermenī? – jautājums izklausās pēc čuksta, pēc vēja nestas rudens lapas.
Kalevs paceļ galvu un ilgi veras pa istabas logu uz saulrietu. Tās ir nepateiktas sāpes. Šis klusums ir ass kā nazis, griežot rētas mūsu dvēselēs. Mēs abi ļoti labi zinām, ka nepaturēsim viens otru mūžīgu, lai vai kā es joprojām mīlētu Kalevu un viņš mani. Viņš varbūt var palikt pie manis kā Sargeņģelis, bet tas nebūtu tas pats, kas saņemt skūpstus, glāstus. Es vēlētos, kaut varētu paņemt viņu visu, bet man nebūs gana ar vien pāris aplauztiem vārdiem sapņos, vien ar sajūtu, ka viņš ir šeit. Es nevēlos ēnu. Tā būtu ilga mocīšanās, ilgojoties pēc kaut kā vairāk, kā tādi neizsapņoti sapņi.
Un šis ir Vaijeta ķermenis, viņa dzīve. Mēs nedrīkstam to viņam atņemt, ieslogot kādā sapnī.
Par atbildi Kalevs mani ciešāk apskauj un tad atlaiž vaļā. Viņš sērīgi pasmaida, nedaudz paceļot lūpu kaktiņus uz augšu, pār vaigu pārskrien asara, ko notraušu. Viņš aizver acis un pieglauž vaigu manai atvērtajai plaukstai.
Pirms paspēju apjēgt, kas notiek, viņš vieglītēm ar savām lūpām noglāsta manējās, sacīdams, - Es būšu tev blakus. – Man gribas viņu paturēt, bet nedrīkst.
Bezspēcīgi ieķeros viņa kreklā, bet viņš jau ir projām. Kad viņš atver acis, tās jau ir Vaijeta pelēkās. Viņš apmulsis cieši skatās uz mani, bieži mirkšķinot plakstus. Novēloti atjēdzos, ka joprojām esmu piespiedusies pie viņa siltā auguma. Satraukta un apjukusi metos no viņa projām kā apdedzināta. Iespējams iekšēji tā arī jūtos, it kā būtu no iekšienes izdegusi. Vēlējos sadziedēt rētas, bet ir radušās klāt jaunas.
-Es jau eju projām, - ātri izmetu, - paldies par visu.
Vismaz viena lieta ir jāizdara pareizi, man ir jāpamet Vaijeta mājoklis, jo tā es radu tikai un vienīgi draudus. Var atgriezties Kristofīne, lai arī Kalevs būs tuvumā. Steidzīgi dodos laukā no istabas un pēc iespējas ātrāk pametu māju. Vīrietis man neseko, varbūt viņš vēl nav atjēdzies, būdams tikko pamodies no sapņa un sastapies ar manām saraudātajām acīm. Jo labāk.
Esmu atkal kā izmesta no kuģa. Ārēji esmu sadziedēta, bet tikai pateicoties Kalevam, nepanesama ir doma, ka esmu atkarīga no viņa, jo pēdējā laikā pārāk bieži tieku savainota.
Varbūt ir laiks atgriezties mājās.
Šī doma iešaujas prātā kā bulta. Vai tiešām tā var? Vai es varu pamest visus savus solījumus jeb līdz galam nepabeigtos darbus saistībā ar VAC un dēmonu Grīnu stallī? Īstenībā... varu gan. Stalli sargā zīmes, ko uzvilku, lai dēmoni netiek ne laukā, ne iekšā. Viens dēmons nespēj sataisīt tik lielus mēslus kā ducis, esmu izdarījusi viņu labā daudz, vēl lietas ar skolu ir pārāk sarežģītas, lai pagaidām tajās jauktos iekšā. Pat būs labāk, ja uz brīdi nozudīšu, jo tagad viņi gaida mani, runā, ka esmu cēlusies no miroņiem. Laba sajūta, ja zinu, ka par mani sacer leģendas, protams, skolas līmeņa leģendas.
Es došos mājup. Tāds būs mans ceļš. Ir labi apzināties, ka dzīvē ir arī kādas noteiktas lietas.
Nākošā nodaļa: http://spoki.tvnet.lv/literatura/Vardulens-54-/744075
