Sveicieni. Iespējams, daži jau ir pamanījuši, ka savu veco spoku vārdu Obscuramangelus nomainīju uz vienkāršāku – Ostina. Njā, sanāca ilgi daļu neielikt, netaisnošos, jo mazāk atrunu, jo labāk, galvenais, ka ir pa kādai idejai klāt nācis :)
Iepriekšējā nodaļa: http://spoki.tvnet.lv/literatura/Vardulens-51-/740009
-Tu gan man prasīji daudz laika, Lorena, - Kristofīne nočāpstina bērna lūpas.
-Viņai ir jādzīvo, - Liliana protestē,- dvēsele ir vesela. Vai tad tev nav uzlikts patiesības lāsts, ka spēj runāt tikai to?
-Tu domā – šis? – Kristofīne augstprātīgi paceļ uzacis un griezīgi pasmaida, paceļot melnās kleitiņas malu, kur izstiepjas viņas kāja Nāves dabīgajos izmēros. Uz augšstilba ir izrauts ādas gabals dūres lielumā, atsedzot balto kaulu. Viņa ir izrāvusi šo lāsta zīmi no sevis, ar laiku zaudējot arī tās mutisko nozīmi.
-Ak, - Liliana piešauj mutei priekšā plaukstu, - kā tu tā varēji?
-Man tas tikai atvieglo dzīvi, tev arī to iesaku, lai nevajadzētu tā auklēties ar dvēselēm. Tās tāpat pasūtīs tevi pāris mājas tālāk, jo gribēs palikt kopā ar tuviniekiem. Likumi ir domāti vājajiem, un šī kārtība jau sen ir novecojusi. Es ar prieku ēdu šīs nevainīgo Sargu dvēselītes, lai atgrieztu veco kārtību jeb Haosu, kad katrs varēja izvēlēties savu ceļu. Bija tie, kas vēlējās būt labie, kas sliktie, citi palika neitrālie jeb pērkamie, lai tie uz kādu brīdi būtu tavā pusē. Tad katrs arī cīnījās par sevi, pierādot, ka ir sava izvēlētā ceļa cienīgs, bet tagad šī uzspiestība, izdomātie noteikumi, dzīves vilkšana kā tāda veca košļājamā gumija, kas stiepjas un stiepjas bezgalīgi.
-Kristofīne, viss mainās, - Liliana iejaucas, - tāda ir pasaules būtība. Galvenais mērķis ir attīstība.
Mana Nāve sarkastiski iesmejas, - Attīstība?! Es uz Zemes redzu vairs tikai mūžīgo neapmierinātību, mantrausību un šausmīgu godkāri. Zini, kas ir pats briesmīgākais? Daudzi vēlas to paņemt līdzi pēc nāves, tāpēc daudzi nenāk līdzi, nolemjot dvēseli mūžīgām mokām, meklējot ceļu.
-Tu spēj redzēt tikai ļauno, - Liliana uzkliedz viņai pretī, - visi nav vienādi. Ir daudz labu cilvēku, kas ir laimīgi ar to mazumiņu, kas dots.
-Atver acis, tie ir tikai daži! Un runa neiet par cilvēkiem vien. Es runāju arī par mums trijām un vēl citiem.
Samiedzu acis. Vaijet, Kalev?
-Ir grūti, bet esmu pelnījusi šo sodu, es to pieņemu, - Liliana klusāk saka.
-Vai labāk nebūtu tad, ja tu varētu sākt vienkārši jaunu dzīvi citā ķermenī, piedzimstot no jauna? Mums uzspiež šos pienākumus, neko neprasot. Lorenas asins lāsts, un negadījumi, kuros cieš simtiem grūtnieču, aizejot bojā un kļūstot par nāvēm. Viņas nav pat bieži vien vainīgas pie tā.
-Tas nodrošina kārtību, lai sistēma strādātu, - saku. Patiesībā, daļēji ir iespējams Kristofīnei piekrist, bet tas ir nepieciešams, lai Haoss neatgrieztos. Ja mammas pasakas bija patiesas, parasti tā arī bija, tad Haoss ir šaušalīgs un tumšs. Tas ir reizē kā būtne, reizē esamība, ko var salīdzināt ar Paradīzi un Elli, kas ir kā viena liela sapņu pasaule, tikai šī sajauc visu, nav robežu, nav varas, nav nekā. Nojaušu, ka Kristofīne nav vienīgā, kas vēlas atgriezt Haosu.
-Pirms kāda laika tu tā nedomāji, - Kristofīne iesmejas, - tu biji kā vareno spēku nomesta lupata, ar ko tie slauka kājslauķu apakšas.
-To sauc par attīstību! – Vaijets ar kāju izlauž durvis, iesperoties telpā. Kristofīne saviebj seju sāpju grimasē.
-Kur tu viņu rāvi? – Kristofīne iegaudojas, saliecoties čokurā.
-Pats atnācu, - Vaijets ierēcas, piemeties pie Nāves sīkā auguma, viņš to paceļ ar vienu roku, atspiežot pret sienu, un Liliana pagaist, uzmetot man sirdīgu skatienu, tas vēstī, ka viss būs labi.
Kristofīne neskaitāmas reizes maina veidolu, negantās sāpēs ķērcot. Viņa ieņem savu dabīgo Nāves ķermeni un, atiezusi nagus, cērt Vaijetam, liekot man šausmās sastingt. Nāve neganti iesmejas un pagaist, jo Vaijets viņu atlaiž, pieķēries pie rīkles, Kristofīne vēl paspēj sazvērnieciski nočukstēt, - Haoss.
Vaijets noslīgst gar sienu, būdams šoka stāvoklī. Paķeru kādu no Vaijeta krekliem un, piemetusies pie viņa ceļos, spiežu to pie brūces, kas nav pārāk dziļa. Spēcīga šoka, baiļu un atvieglojuma uzplūdā apskauju viņu, piespiedusi cieši sev klāt. Viņš ir dzīvs un dzīvos. Kādu brītiņu būs miers.
Viņa acis ir tik zilas.
-Kalev? Tas tiešām esi tu? – neticīgi jautāju.
-Man tas tiešām izdevās! – viņš gavilē, šķietami aizmirsis par visu nupat notikušo.
-Vaijet?
-Nē, mazā, tas esmu es, - viņš absolūtā sajūsmā gandrīz vai spiedz. Vīrietis aizmirst par brūcēm kaklā, ka man nākas ar varu piespiest lupatu pie tā.
Pēkšņi man izlaužas asaras, tās birst kā pupas. Laikam vainojama ir spriedze un viss šis samezglojums gan apkārt, gan manī.
-Neraudi, lūdzu, nevajag, viss ir cauri, es tevi aizstāvēšu. Man beidzot izdevās pārņemt kontroli pār šo ķermeni un prātu, - Kalevs ieskauj mani savās skavās. Vēl viens sajukums manī, vēl nesen viņš bija Vaijets, nu jau Kalevs.
-Vai Vaijetam viss ir labi? – pajautāju vienkāršāko, ko varu.
-Šķiet, ka, jā. Iepriekš spēju viņu tikai virzīt, likt darīt lietas, kontrolēt daļu no domām, bet tagad esmu tikai es, viņš ir atbīdīts malā un grimst dziļā sapnī, - Kalevs paskaidro.
-Kā?
-Nemitīgs spiediens.
-Kā tu izdzīvoji Ellē? – jautāju, iespējams, par sāpīgāko tēmu, ko varu. Uzmanīgi vēroju viņa reakciju, gaidu kādus pārmetumus vai dusmas, bet saņemu skūpstu, kvēlu un degošu, šķiet, ka tas izdedzina mani no iekšienes. Tikai Kalevs ir spējis manī radīt tādas sajūtas, to mūžīgo iekšējo mieru un siltumu. Tomēr prāts kliedz, ka tas īsti nav viņš, ka tas nav īstais Kalevs.
-Vulkāna krāteris ir tas ceļš, ko mūžīgi meklē dvēseles Ellē. Šis kritiens, ir ceļš uz Paradīzi, un tu mani iegrūdi pa tiešo turp. Tikai retā dvēsele ir gatava šādi upurēties, visas meklē kādu vieglāku ceļu, kādas durvis ar uzrakstu „izeja”, bet kritiens vulkānā ir vēlme kaut ko darīt, vēlme izbeigt mocības, visa savtīgā zaudēšana. Tāpēc ir tā teiksma par to, kas Ellē mirst, tur arī paliek uz mūžu. Un svarīga ir šī dvēseles spēja pieņemt lēmumu pamest visu, atmest visu, jo tas ir tiešām jāvar, ja zina, ka tās ir pilnīgākās beigas, ka zudīs viss. Tā es kļuvu par Sargeņģeli, par tiem kļūst tikai tās dvēseles, kas rod ceļu caur vulkānu, caur sevis attīrīšanu, lai atdotu kādu daļu savas eksistences citu labā. Tāpēc Sargeņģeļu ir tik maz, jo visi ir pārāk savtīgi, sevi saudzējoši.
-Bet tu pats tur neieleci, es tevi turp iegrūdu, - klusi un kaunpilni bilstu, izvairoties no viņa acu skatiena.
-Es biju miris pirms mans ķermenis iekrita ugunīs. Atminies? Tādā ziņā, kas miris Ellē tur arī paliek, ir patiesība, jo man nebija nekādas tiesas, kas minēta grāmatās, es uzreiz biju Ellē, nolūkojoties, kā tu aizej.
-Ak, Kalev, man žēl, - iesmilkstos, jūtot, kā sāk sūrstēt vaigi no sāļajām asarām. Ja es būtu zinājusi, ka viņš vēl eksistēs. Ak, bet ko gan es darītu?
-Mazā, es to biju pelnījis. Es nedusmojos. Tiešām. Tāpēc arī es nonācu Paradīzē, jo beigās pats izvēlējos lekt vulkāna krāterī, jo tu man tā biji lēmusi. Tā bija tava griba, un es uzticējos tavam lēmumam.
-Tev sāpēja?
-Visas garīgās un fiziskās sāpes es nopelnīju par saviem darbiem. Un es tev tagad cenšos atdarīt par visām sāpēm, ko esmu radījis tev, - Kalevs runā klusā un rimtā balsī, liekot man pamazām nomierināties.
-Mēs abi bijām vainīgi, - saku, saritinājusies viņa klēpī.
-Es esmu tagad šeit, - Kalevs atbild, piespiedis lūpas pie manas pieres. Manī parādījies sīks laimes stariņš, bet tam jau atkal uzglūn kāda ēna, ko sauc par sirdsapziņu. Zinu, ka, ja varētu šādi paturēt savu Kalevu pie sevis, tad tiktu iznīcināta Vaijeta un viņa dēla dzīve. Vēl kādas samaitātas un zaudētas dzīves manis dēļ?
Piesardzīgi pabīdu ēnu malā, sacīdama tai – rīt. Vēlos, nedaudz pasildīties šajā siltajā laimes stariņā, ka kādam rūpu, ka kāds par mani rūpējas, ka neesmu iznīcinājusi Kaleva būtību, ka viņš ir mainījies.
Rīt – atgādinu ēnai.
Lūdzu savai sirdsapziņai vien pāris stundas miera, lūdzu visai pasaulei, lai dod man kaut nedaudz patiesas laimes, man nevajag daudz, tikai vien kriksīti laika, lai aplaizītu rētas gan sirdī, gan dvēselē
Nākošā nodaļa: http://spoki.tvnet.lv/literatura/Vardulens-53-/743939
